Mēs tiešām viens otru mīlējām, bet...

"Normāls sērošanas periods ir pusgads vai gads," stāsta psihoterapeite Inta Zīle. Ja ieilgst, tas nozīmē, ka cilvēks iestrēgst pirmajā sērošanas procesa fāzē – noliegumā. Viņa stāsta, ka tam, kā cilvēks tiek galā ar šķiršanos, ir saistība ar vienu no psihiskās veselības pazīmēm, proti, spēju sērot. "Tas, kurš jau pēc mēneša būs aizmirsis, nebūs izsērojis, bet vienkārši meties iekšā nākamajās attiecībās bez pārdomām par aizgājušajām. Un tad šīs jaunās attiecības ar lielu varbūtību kopē iepriekšējās – ar visām veiksmēm un neveiksmēm. Klasisks piemērs – sievietei vīrieši, ar ko tikusies, ir dažādi pēc rakstura, bet visi alkoholiķi."

Tāpēc, lai kaut kas jaunajās attiecībās mainītos un tās būtu veselīgas, ir ļoti svarīgi sērot. "Citādi cilvēks nesapratīs, kur ir arī viņa ieguldījums tajā, ka attiecības neizdodas," teic Zīle. Arī seksologs un psihoterapeits Elmārs Vārpa ir līdzīgās domās. Proti, viņš piekrīt, ka sēru periodam nevajadzētu būt pārlieku ilgam. "Divi gadi man jau šķiet par daudz. Bet tas, cik ilgi cilvēks sēros, atkarīgs no personības un tā, cik liela ir bijusi atkarība. Ir cilvēki, kuriem ir tendence uz atkarīgām attiecībām. Tas ir saistīts ar pašapziņu – cilvēkam ar veselīgu pašapziņu ir daudz vieglāk ar šķiršanos tikt galā, jo viņš saprot, ka tās nav vienīgās attiecības, kas dzīvē ir iespējamas."

Zīle šo domu paturpina, sakot, ka bieži vien cilvēki, kas ir atkarīgi no attiecībām, nespēj būt vieni. "Rodas panika un trauksme, esot vienatnē. Viņi jūtas pamesti un nevienam nevajadzīgi. Un, lai to nejustu, viņi ļoti ātri meklē jaunas attiecības. Tā rodas apburtais loks, jo cilvēks izvēlas pirmo roku, pie kuras pieķerties. Bet pat nepaskatās, vai tas, kas nāk komplektā ar šo roku, vispār patīk vai ir piemērots..."