Vai tiešām "viss normāli"? Ņikita Bezborodovs par pusaudžu emocionālajām un uzvedības grūtībām

Ko varam secināt no izzinātā, un kāpēc svarīgi pēc iespējas agrāk pamanīt pusaudžu emocionālās un uzvedības grūtības?

Vispirms – par kādām grūtībām īsti runājam? Katrs pusaudzis taču piedzīvo sava veida emocionālās grūtības, pārdzīvojumus, "vētras"...

Psihiatrs tam pilnībā piekrīt: "Visiem pusaudžiem ir kaut kādas emocionālās vai uzvedības grūtības, un lielākai daļai tās ir vidēji izteiktas. Bet ir daļa jauniešu, kuriem to ir ievērojami vairāk, nekā vidēji vecumposmam raksturīgi. Man kā pētniekam, protams, balstoties teorijā, bija jāpieņem lēmums, no kuras robežas anketēšanas rezultātos secinu, ka jaunietim ir izteiktas emocionālās vai uzvedības grūtības."

Vienā no pētījuma daļām Ņikita Bezborodovs analizēja ļoti lielu datubāzi, starptautiska 2017./2018. gada pētījuma "Health behaviour of school children" datus par Latvijas pusaudžiem (pētījumā kopumā piedalījušies pusaudži no 44 valstīm Eiropā, Centrālāzijā un Kanādā). No Latvijas tajā nejaušināti piedalījušies ap 4500 pusaudžu, tādēļ šie dati labi atspoguļo vispārējo situāciju valstī.

Pusaudži izvaicāti par dažādiem veselības paradumiem, kā arī par emocionālām un uzvedības grūtībām. Izmantota populāra Lielbritānijā slavena bērnu psihiatra Roberta Gudmena anketa ar 25 jautājumiem par noskaņojumu, satraukumu, attiecībām ar vienaudžiem u. c.

"Ir jautājumi, kas šķietami liecina par ko citu, bet patiesībā ļauj noskaidrot emocionālo stāvokli. Piemēram, apgalvojums "Man bieži sāp galva, vēders vai ir slikta dūša". Šādi simptomi pusaudžiem bieži var būt emocionālo grūtību dēļ. Vai – apgalvojums "Es bieži dīdos, grozos..." ļauj noskaidrot grūtības saistībā ar hiperaktivitāti. "Mani bieži vaino melošanā vai krāpšanā" – tiek skatīts pie uzvedības grūtībām," skaidro bērnu psihiatrs.

Un – ja ir šādas grūtības, cilvēkam ir lielāka varbūtība, ka, saskaroties ar distresu, tas drīzāk izpaudīsies uz āru. "Tādēļ ir ļoti cieša korelācija tiem bērniem un jauniešiem, kam ir UDHS, ar uzvedības grūtībām," viņš saka.

"Pētījuma rezultāti liecina, ka 9,3% Latvijas pusaudžu vecumā no 11 līdz 15 gadiem ir būtiskas emocionālās problēmas, bet 6,4% ir būtiskas uzvedības problēmas. Zēniem emocionālās problēmas ir retāk sastopamas nekā meitenēm, un tās samazinās, viņiem kļūstot vecākiem. Savukārt meitenēm emocionālās problēmas ar vecumu (13–15 gadu vecumā) krasi pieaug. 15 gadu vecumā emocionālās grūtības meitenēm attiecībā pret zēniem ir trīs pret viens. Savukārt uzvedības problēmas 11 gadus veciem zēniem ir biežāk sastopamas nekā meitenēm, bet, kļūstot vecākiem, uzvedības grūtību izplatība starp dzimumiem izlīdzinās," stāsta medicīnas doktors Ņikita Bezborodovs.

Kā jau skaidrojām, emocionālos pārdzīvojumus cilvēks var intensīvi izdzīvot sevī (tos dēvē par internalizāciju) vai vērst pret citiem (ekstranalizēt).

Tā kā vīriešu kārtas pārstāvji vairāk emocionālās grūtības pauž uz āru, puišu vecāki un biedri var labāk pamanīt uzvedības grūtības un – arī ciest no tām. "Tas savā ziņā ir pateicīgi, jo šīs problēmas pamana. Savukārt cilvēkam, kas pārdzīvojumus izdzīvo sevī un neizrāda, tos var būt grūtāk ieraudzīt. Piemēram, pusaudze ir nomākta, viņai ir pazemināts garastāvoklis, tai skaitā arī, piemēram, fantāzijas par pašnāvību, bet uz āru tas izpaužas ļoti minimāli. Šādi jaunieši ir augstākā emocionālo grūtību riska grupā, te nevar paļauties tikai uz novērojumiem, kā viņš jūtas, – noteikti ir jājautā, kā ir patiesībā," uzsver medicīnas doktors Ņikita Bezborodovs.

Un ko tad, ja jaunietis atbildēs ar klasisko "viss normāli"? "Ir vērts pajautāt vairākas reizes! Mums, pieaugušajiem, – un te es nerunāju tikai par vecākiem, bet arī veselības aprūpes speciālistiem – bieži trūkst laika. Taču komunikācija ar pusaudzi ir tik svarīga. Iedrošinu pajautāt pusaudzim no sirds, kā viņš jūtas. Jā, vienu reizi pusaudzis pateiks "normāli", otru, bet piektajā reizē varbūt atbildēs, kā ir patiesībā. Protams, jāizvēlas situācijas, kur to jautāt ir efektīvi. Nevar pusaudzi pēkšņi nosēdināt aci pret aci pie galda un teikt – tagad mums nopietni jāparunā," pasmaida psihiatrs. Viņš iesaka sarunu ar pusaudzi veidot dabiskā situācijā, piemēram, gatavojot kopīgi vakariņas vai braucot mašīnā, dodoties pastaigā.

Pētījums izgaismo arī atbildes veselības aprūpes speciālistiem, piemēram, ģimenes ārstiem, kam jo īpaši svarīgi pajautāt, kā cilvēks jūtas emocionāli. Piemēram, pusaudžiem, kuriem ir neskaidras izcelsmes biežas galvassāpes, vēdersāpes u. tml.

"Dažkārt vecāki un arī ārsti baidās pajautāt jaunietim, kā viņš jūtas, jo... bīstas no atbildes. Ko darīt, ja viņš teiks – ļoti slikti? Vai – ja pastāstīs par savām pašnāvības domām? Vai, ja ir aizdomas par jaunieša bažīgām domām, ir bail jautāt, vai viņam ir pašnāvības domas... Bet ir pierādīts, ka jautājumi par pašnāvību nepaaugstina pašnāvības risku! Tieši otrādi! Iespēja izrunāties var palīdzēt mazināt emocionālās grūtības," uzsver ārsts.

Pētījums palīdz saprast, kuri jaunieši ir riska grupā piedzīvot izteiktākas emocionālās un uzvedības grūtības. Un tie ir jaunieši ar paradumiem, kas labi zināmi kā negatīvi, – dažādu atkarību izraisošu vielu (alkohols, narkotikas, tabaka) lietošana, nepietiekams miegs un/vai fiziskās aktivitātes, problemātiska sociālo tīklu lietošana. Pusaudžiem ar minētajiem ieradumiem ir būtiski lielāka iespējamība piedzīvot uzvedības grūtības, turklāt abiem dzimumiem.

"Par sociālajiem tīkliem (tieši to izmantošanu, nevis spēlēm tiešsaistē) anketā bija deviņi jautājumi, kas veidoti no atkarības simptomu aspekta, noskaidrojot atkarības pazīmes, līdzīgi kā nosaka vielu atkarības. Proti, jautā nevis, cik laika velta sociālajiem tīkliem, bet – vai cilvēks izjūt kontroles zudumu vai sociālo tīklu lietošanas negatīvās sekas ikdienā, vai izjūt vēlmi vairāk tos lietot. 9% pusaudžu vecumā no 11 līdz 15 gadiem ir 5 vai vairāk šādas atkarības simptomu. Interesanti, ka šai atkarībai nav dzimumu atšķirības," norāda speciālists, piebilstot, ka pēc pandēmijas šie dati noteikti ir auguši.

Par citu atkarību – smēķēšanu. Skaidrs, ka tā pieaug līdz ar vecumu. Ja vienpadsmit gados starp zēniem 3,6% atzina smēķēšanu pēdējo mēnešu laikā un meitenes tikai 0,9 %, tad 13 gadu vecumā tie jau ir 7% un 8%, bet 15 gadu vecumā 20% un 24%! "Biju pārsteigts, jo tradicionāli ierasts domāt, ka biežāk smēķē zēni, bet te ir otrādi! Rādītāji pa vecuma grupām, kurās uzsāk smēķēt, ir ar ļoti satraucošu tendenci, jo smēķēšana ir atkarīga uzvedība. Turklāt šobrīd jau vēl klāt nākuši dažādi alternatīvie smēķēšanas veidi, kas 2017./2018. gada anketā netika plaši iekļauti," piebilst pētnieks.

Vēl viens secinājums, kas pārsteidza pētnieku, – atbildes par garīgo labbūtību. "Pētījums labi rāda, ka dzīvojam sekulārā sabiedrībā, un 60% jauniešu atzīmē, ka viņiem nav svarīga saikne ar Dievu (transcendentālo). Taču grupā, kur jaunieši atbildēja, ka viņiem ir svarīga saikne ar transcendentālo, ir vairāk emocionālo grūtību, īpaši zēniem. Kāpēc tā, būtu atsevišķi jāpēta, jo ārvalstu pētījumos rādītāji ir citādi, piemēram, Čehijas pusaudžu pētījumā tie jaunieši, kuriem bija augstāki saiknes ar transcendentālo subjektīvā nozīmīguma rādītāji, ziņoja par mazākām sūdzībām par veselību, izņemot nelielu nervozitātes pieaugumu," salīdzina pētnieks.

Savukārt no citām saiknēm jauniešiem ļoti nozīmīga ir saite ar citiem cilvēkiem (90,5% tas bija nozīmīgi), sevi (93,5%) un dabu (82,5%).

Jauniešiem, kuriem ir zemāka saikne ar citiem un saikne ar dabu, bija ievērojami paaugstināta iespēja piedzīvot uzvedības grūtības, savukārt jauniešiem, kuriem ir zemāka saikne ar sevi, bija lielāka iespējamība piedzīvot iekšējas jeb internalizējošas grūtības.

Vēl viens aspekts, kam pētījums pievērsies, – ņirgāšanās pusaudžu vidū. "Mani interesēja nevis vienkārši, cik bieži tā notiek, bet kāda ir tās saistība ar emocionālajām un uzvedības grūtībām. Šajā ziņā rezultāti diemžēl nepārsteidza – ņirgāšanās ir ļoti izplatīta: 16,8% pusaudžu bijuši iesaistīti, par citiem ņirgājoties, bet 20% cietuši no ņirgāšanās, gan reālajā, gan virtuālajā vidē. Ņirgāšanās izplatība pieaug ar vecumu abiem dzimumiem," min pētnieks.

"Turklāt meitenēm emocionālajām grūtībām ir ļoti cieša saistība ar sliktu veselības pašnovērtējumu. To ir svarīgi zināt ārstiem un vecākiem. Ja bērnam ir dažāda veida somatiskās sūdzības – te sāp galva, te vēders, te "visas maliņas", bet fizisks iemesls tam īsti neatrodas, šādiem jauniešiem ir divas trīs reizes lielāks risks, ka viņiem ir nozīmīgas emocionālās grūtības," izpētījis medicīnas doktors.

Bet – vai vienmēr var skaidri pateikt, ka jaunietim ir sāpes, jo ir emocionālas grūtības, vai, otrādi, emocionālas grūtības var būt sāpju un diskomforta dēļ? "Šis pētījums uz to nevar atbildēt. Iespējami ir divi mehānismi, visticamāk, abi darbojas paralēli – no vienas puses, pusaudži ļoti bieži nozīmīgu trauksmi izjūt "caur ķermeni" (zinām taču, ka satraukumā var sākt sāpēt galva), no otras puses, jauniešiem, kuri cieš no hroniskām sāpēm, ir daudz lielāks risks piedzīvot emocionālas grūtības."

Medicīnas doktora Ņikitas Bezborodova promocijas darbs zinātniski svarīgs ar to, ka izpētīta Roberta Gudmerna anketas latviešu un krievu valodā piemērotība emocionālo un uzvedības grūtību noteikšanai.

"Nepietiek kādu anketu vienkārši iztulkot. Tiešs tulkojums var būt neprecīzs, un ne vienmēr citā valodā anketēšana kā mērinstruments pareizi strādā. Un, neiedziļinoties zinātniskās detaļās, savā darbā secināju, ka šo anketu pusaudžiem ģimenes ārsti var izmantot, lai noteiktu emocionālās grūtības, bet uzvedības grūtību noteikšanai tā nav precīza – latviski pārtulkota, tā nedod gaidīto rezultātu. To pārbaudīju, anketējot bērnus no vispārējās populācijas un klīniskajā vidē, bērnus, kas vērsās pēc psihiatriskās palīdzības Bērnu slimnīcā. Tātad emocionālo grūtību noteikšanai pašaptaujas anketai ir pietiekama uzticamība, bet, lai iegūtu ticamus datus par uzvedības grūtībām (piemēram, lielos sabiedrības veselības pētījumos), ar to nepietiek.

Ārstiem un vecākiem der zināt – lai ticami noteiktu uzvedības grūtības, nepietiek tikai ar pusaudžu aptauju. Par uzvedību jājautā vecākiem, pieaugušajiem, kas ir līdzās jaunietim," iesaka medicīnas doktors Ņikita Bezborodovs.

Viņš piebilst: "Lai noteiktu kādu veselības problēmu, teiksim, paaugstinātu asinsspiedienu, ir mērinstruments – asinsspiediena mērītājs. Psihiatrijā ir instrumentu ierobežojums – mūsu instrumenti ir balstīti valodā. Nav cita veida, kā piekļūt cita cilvēka iekšējām sajūtām, kā tikai ar valodas starpniecību."

"Tā ir atziņa, balstīta daudzos pētījumos. Sniedzot agrīnu palīdzību, varam izdarīt vairāk, lai kopumā mainītu cilvēka dzīves trajektoriju. Veselības sarežģījumu ziņā jauni cilvēki visvairāk cieš tieši psihisko grūtību dēļ. Turklāt 75% visu psihisko traucējumu sākas vecumā līdz 25 gadiem," norāda psihiatrs.

Līdzīgi kā apjomīgajā analīzē var ieraudzīt riska faktorus, var secināt arī, kas pusaudžiem palīdz būt emocionāli stabilākiem un nepiedzīvot smagas uzvedības grūtības. "Jebkuru rādītāju var izteikt apgrieztā, pozitīvā veidā. Piemēram, ja nepietiekams miegs divreiz palielina emocionālo grūtību iespējamību, pietiekams miegs samazina šo grūtību risku. Līdzīgi ar fiziskajām aktivitātēm.

Jauniešiem ļoti nozīmīgs ir draugu atbalsts – ja tāds pastāv, ir trīsreiz lielākas izredzes nepiedzīvot emocionālās grūtības. Īpaši meitenēm. Pusaudžiem ir svarīga piederība vienaudžu videi, kādai draugu grupai. Turklāt pusaudžu vecumā svarīgi, lai ir vismaz viens pieaugušais, kuram patiesi rūp ar viņu notiekošais, – tas ir universāls pasargājošais faktors. Tas var palīdzēt mazināt riskus, bet ne vienmēr izglābt no emocionālām grūtībām.

Attiecībā uz ņirgāšanos – jābūt kolektīvam atbalstam. Ja gribam mazināt pusaudžu atstumtību, būtu strukturēti jādarbojas pret ņirgāšanos, veidojot vidi, kurā tās nav. Īpaši skolās. Vidi, kas netolerē vardarbību, jo ņirgāšanās ir vardarbība," uzsver ārsts.

Emocionālo un uzvedības grūtību gadījumā pusaudzim svarīgs psiholoģiskais atbalsts un daļā gadījumu papildus arī medikamentoza ārstēšana. "No medicīniskā aspekta pirmais ieteikums ir apmeklēt ģimenes ārstu, jo viņa uzdevums ir noteikt, kuriem pietiek ar vides atbalstu un zemas intensitātes psiholoģisko palīdzību, vai arī grūtības ir lielākas, riski augstāki un nepieciešama arī psihiatra palīdzība. Noteikti ne katram vajadzīgs psihiatra atbalsts.

Bērnu un jauniešu psihiskās veselības centrā sniedzam palīdzību jauniešiem ar visāda veida psihiskiem traucējumiem. Tiesa, Bērnu slimnīcā mums darbojas prioritārā kārtība – tieši balstoties ģimenes ārsta sniegtajā informācijā, lemjam, vai jaunietim palīdzību sniedzam nekavējoties, paātrinātā kārtībā, vai diemžēl viņam būs jāgaida rindā. Skaidrs, ja jaunietim ir pašnāvības domas, viņš nevar gaidīt mēnesi," iezīmē psihiatrs.

Visā Latvijā darbojas arī Pusaudžu resursu centra (PRC) filiāles, un tajās nosūtījums nav nepieciešams – jaunietis pats vai ar vecākiem var vērsties pēc palīdzības. Filiāles ir Rīgā, Daugavpilī, Rēzeknē, Tukumā, Siguldā, Valmierā, Liepājā un Ventspilī.

"Pamatā uz PRC pusaudžus atved vecāki, bet ir gadījumi, kad to izdara, piemēram, draugi, jo satraukušies par savu līdzbiedru.

Pacientu tiesību likums ļauj no 14 gadu vecuma saņemt medicīnisko palīdzību, balstoties paša pacienta vēlmē. Taču emocionālo un uzvedības grūtību gadījumā noteikti efektīvāk ir strādāt ar visu ģimeni, jo iemesli, kādēļ šīs grūtības ir, nereti skar ģimeni un skolu," uzsver ārsts.

Mūsdienās lielāko emocionālo un uzvedības grūtību gadījumā noteikti psihiatrs nestrādā viens – aprūpe ietver gan medikamentozu, gan nemedikamentozu palīdzību. "Lai arī pamazām valsts finansiālais atbalsts kļūst jūtamāks, gribētos, lai nemedikamentozā palīdzība būtu daudz vairāk pieejama – psihologs, mākslas terapija, fizioterapija, ergoterapija u. c. metodes, jo daudzpusīgs atbalsts ir efektīvāks," noslēdz medicīnas doktors Ņikita Bezborodovs.

Ņikitas Bezborodova promocijas darbs "Emocionālo un uzvedības problēmu prevalence un ar to asociētie faktori Latvijas pusaudžu populācijā" pilnā apjomā lasāms šeit: https://dspace.rsu.lv/jspui/bitstream/123456789/15524/1/2024-12_Bezborodovs-Njikita_PD_IPD-4339.pdf.