"Negribu iet uz skolu!" Matemātikas skolotājas par bērna motivāciju un kas to sagandē  (1)

Zinām, ka motivācija ir ļoti būtisks aspekts veiksmīga mācību procesa norisē un ir saistīta ar skolēnu sniegumu, taču bieži to uztveram kā mītisku spēku, kas klasē vai nu ir, vai nav; skolēns vai nu ir, vai nav motivēts, un skolotājam jāstrādā ar to, kas nu sēž pretī. Ir nepieciešams lauzt šo mītu, jo, lai gan motivācija ir kompleksu faktoru kopums, skolotāja rīcībām klasē ir liela nozīme tajā, ar kādu motivāciju un intensitāti skolēni iesaistīties mācību procesā. "Strādājot klasē, piederības un autonomijas izjūtu, līdz ar to motivāciju var mainīt pat skolotāja balss tonis, vienu un to pašu informāciju pasakot kontrolējoši, neitrāli vai atbalstoši," akcentē matemātikas skolotāja Ildze Čakāne, piebilstot: arī mājās, atbalstot bērnus mācībās, vecākiem būtu jāpiedomā, kā sarunājas ar bērnu.

"Vēlmi mācīties būtiski ietekmē tas, vai es jūtos kompetents, vai man patīk un sanāk tas, ko daru. Ja stundā mācītais izklausās kā kaut kas nesasniedzams, ja izklausās, ka starp to, ko saprotu un ko no manis gaida, ir nepārvarama plaisa, un tāda sajūta saglabājas ilgstoši, tad bērna motivācija doties uz skolu krītas," skaidro Ildze Čakāne, norādot, ka šādā situācijā ir jādomā par papildu atbalstu skolēnam. Ja vecāki novēro bērna motivācijas doties uz kādu konkrētu priekšmetu samazināšanos un arī sekmes tajā ir zemas vai kritušās, vecākiem būtu jārunā ar skolotāju un jāizstrādā kopīgs rīcības plāns, kā palīdzēt bērnam pietuvoties klases kopējam sniegumam konkrētajā priekšmetā. "Kā vecākiem, tā skolotājiem bērns šādā situācijā ir jāatbalsta, lai nerastos būtiski zināšanu robi un ieilgusi nevarības sajūta. Taču jāuzsver, ka līdzīga situācija ar sekmēm un motivāciju var izvērsties arī tad, ja bērnam stundā uzdotie uzdevumi ir par vieglu vai vienveidīgi."

Iespējams, daudzi vecāki atceras šo savu sajūtu no skolas laikiem: bailes pacelt roku, kad skolotājs uzdod jautājumu, vai bailes aiziet izpildīt uzdevumu pie tāfeles – jo negribas piedzīvot nosodījumu klases priekšā. Arī mūsdienu skolās diemžēl bērni mēdz pieredzēt līdzīgu sajūtu, taču vajadzība pēc piederības mācību stundās tiek apmierināta tad, ja skolēns jūtas droši paust savu viedokli un idejas un nebaidās kļūdīties.

Būtisks jautājums ir arī par to, kā skolotājs reaģē uz skolēnu kļūdainām atbildēm. Ar to vien, ka audzēkņi netiek nosodīti par kļūdīšanos, nepietiek. Ja skolēns kļūdās un uzreiz pēc tam skolotājs sniedz pareizo atbildi vai aicina citu skolēnu atbildēt, neiedziļinoties pirmā skolēna domu gaitā, kura noveda līdz kļūdai, skolotājs netieši norāda, ka viņu patiesībā neinteresē, ko skolēns zina un saprot, svarīga ir tikai pareizā atbilde.

Tipiska aina no matemātikas stundas – skolotājs jautā: "Cik ir 25 plus 16? Jāni!" Jānis atbild: "31." "Nebūs gan, kurš var palīdzēt? Justīne!" – "41." – "Jā, pareizi, malacis!" Patiesībā mācīšanās šajā gadījumā ir nepieciešama Jānim, bet šī iespēja tiek pazaudēta, jo diezin vai, izdzirdot pareizo atbildi, Jānis no tā ko iemācīsies un secinās. Arī Justīnei un pārējiem skolēniem nav nekāda labuma no uzdevumu atprasīšanas šādā formātā. Alternatīva saruna: "Cik ir 25 plus 16? Jāni!" – "31." – "Tu domā, ka 31? Lūdzu, pastāsti, kā tu to izrēķināji?" – "Nu, es izdomāju, ka 5 plus 6 ir 11, jo 5 un 5 ir 10, bet tas ir par vienu vairāk. Un tad saskaitīju desmitniekus, tie ir 30, un tad... Paga, paga, paga, es sapratu, es pieliku tikai vienu galā, bet vajadzēja 11, tas ir 41!" – "Paldies, jā, tu izdomāji pareizi! Vai kāds klasesbiedrs var pastāstīt, kāpēc, viņaprāt, Jānis vispirms teica 31, nevis 41?" Pēc šādas sarunas skolēns saprot, ka skolotāju interesē tas, kā viņš domā, jo iedziļinās viņa atbildē, kā arī norāda, ka kļūda ir absolūti normāla daļa no mācību procesa, par ko mēs varam sarunāties. Vienlaikus arī visai klasei šādi tiek "izgaismota" tipiskā kļūda, jo, visticamāk, Jānis nebija vienīgais, kurš šādi kļūdījās. "Vienkāršs tipveida piemērs šādi kļūst par jēgpilnas sarunas pamatu, pamazām būvējot drošu vidi klasē," uzsver Ildze Čakāne.

Cilvēks pēc būtības ir tendēts uz izaugsmi un iekļaušanos, tamdēļ arī uz mācīšanos, centieniem pēc meistarības un saiknes ar citiem cilvēkiem. Līdz ar to nav pārsteiguma, ka skolēna motivācija ir atkarīga no psiholoģiskām vajadzībām – kompetences, piederības un autonomijas. Kad radīti nepieciešamie apstākļi bērna vajadzību apmierināšanai, ir daudz lielāka iespēja, ka skolēns būs motivēts līdzdarboties.

"Vecāka uzvedība ir bērna paraugs, norma, kā ir jāuzvedas vai jārīkojas noteiktās situācijās. Piemēram, vai vecāks darba procesā, bērnam redzot, atzīst, parāda, ka ir kļūdījies? Un kā vecāks šādā situācijā reaģē – rāda, ka tas ir kaut kas apkaunojošs vai ka ir iespēja mācīties? Tas pats attiecas uz vecāka reakciju, kad kļūdās bērns, – vai vecāka sejā, balsī iegulst nosodījums vai arī kļūda tiek konstatēta un meklēts tai risinājums?" skolotāja rosina vecākus domāt par sevi kā par bērna nozīmīgu piemēru arī mācībās.

Tāpat iesaka uzreiz neteikt priekšā pareizo atbildi, ja bērns nespēj ātri izrēķināt. "Vispirms kopīgi var padomāt iespējamos risinājumus. Tāpat kopīgi var mācīties, ko darīt ar frustrāciju, neapmierinātību, kad uzreiz uzdevums nav saprotams. Kā es varu sociāli pieņemami izdusmoties un ķerties klāt vēlreiz? Vecāks bērnam var palīdzēt normalizēt grūtības – jo mēs reti iemācāmies jaunu prasmi, nepiedzīvojot nekādas neērtības vai domāšanas grūtības."