Vai ar partneri esat kļuvuši kā istabas biedri? Trīs pazīmes, kas par to liecina

Kā tad saprast, ka no mīloša pāra pārtopat par vienkāršiem istabas biedriem, kuri dalās nevis mīlestībā, bet gan ar vietu dzīvoklī vai mājā?

Travers norāda, ka pāriem, kuriem ir "istabas biedru sindroms", visticamāk, būs pilnīgi dažādi hobiji, rutīnas un sociālie tīkli. Lai arī tas nešķiet nekas slikts vai traks, problēmas var rasties tad, kad partneri pavada ļoti maz laika kopā ārpus ierastās rutīnas.

Šādi pāri bieži vien nodarbojas katrs ar savu hobiju, satiek savus draugus. Nav slikti izbaudīt laiku vienatnē, nodarbojoties ar saviem hobijiem, taču bažas rada tas, ka viņu dzīves var nepārklāties nemaz, un katrs dzīvo individuāli, savā pasaulē, lai gan zem viena jumta.

Viens no iemesliem, kādēļ pāriem mēdz rasties "istabas biedru sindroms", varētu būt tas, ka partneri nejūt enerģijas pieplūdumu no kopā pavadītā laika.

Psihologs Travers iesaka paņemt pauzi, lai padomātu par attiecībām. Vai laika pavadīšana kopā ir kas tāds, ko jūs gaidāt, vai tas ir pienākums? Ja pūles, ko veltāt partnerim, šķiet vairāk kā pienākums, tā ir zīme, ka jūsu emocionālā saikne ir kļuvusi vājāka. Var šķist, ka attiecības kļūst vairāk par biznesa darījumu, ja viens otru vairs neuzskatāt par prioritāti.

Padomājiet par to, kad pēdējo reizi patiešām izbaudījāt sava partnera kompāniju. Ja to ir grūti atminēties, iespējams, ir laiks pievērsties jautājumam, cik ļoti atsvešināti esat kļuvuši.

Intimitāte – vai nu seksuāla vai sirsnīga – attiecībās ir ļoti nozīmīga. Taču, ja tā sāk šķist kā rutīna vai vēlme mazinās, partneri jutīsies atsvešināti. Tad sekss var kļūt drīzāk par pienākumu, nevis kaisles mirkli, un mazie, mīļie žesti kā roku turēšana, apskāvieni vai skūpsti var šķist nepatīkami vai nevajadzīgi, skaidro Travers.

Kā "Psychology Today" rakstījusi seksa terapeite Šerila Freizere, intīms, neseksuāls pieskāriens ir skaists neverbāls veids, kā attīstīt saikni, mieru un psiholoģiskās drošības sajūtu. Turklāt pieskāriena sajūtas pavisam vienkārši ir lieliskas.

Freizere norāda, ka cilvēki ir dzimuši, lai viens otram pieskartos un tiktu aizkustināti. Ja mums pieskārieni nepatīk, šī uzvedība izveidojusies apzināti. Taču skaistākais ir tas, ka jebkurš cilvēks var no jauna iemācīties mīlēt sajūtu, ko dod otra cilvēka pieskāriens.

Travers iesaka padomāt par to, kā jūsu attiecībās izpaužas intimitāte – vai tās trūkst? Vai fiziskā pieķeršanās kļuvusi retāka, mehāniskāka? Intimitāte nav tikai sekss, tā ir vislabāk redzama rūpēs un mīlestības izrādīšanā vienam pret otru. Kad mazie uzmanības izrādīšanas mirkļi pazūd, partneri var sajusties vairāk nekā attāli paziņas.

Komunikācija ir jebkuru attiecību mugurkauls, un tās trūkums liks partneriem justies vienam no otra atsvešinātiem, skaidro psihologs Travers. Pāri ar "istabas biedru sindromu", visticamāk, izvairīsies ne tikai no sarežģītām sarunām – viņi arī viens ar otru nerunās ne par ko citu. Viņi neredzēs mērķi vienam ar otru sarunāties par to, kā pagājusi diena vai kā viņi jūtas. Viņiem, iespējams, pat nav mazo sarunu, jo ir beigušās lietas, par kurām runāt.

Podkāstā "Laimes laboratorija" psihoterapeits Andris Veselovskis norāda: ja komunikācijas nav, arī attiecības neizdodas. Ne partnerattiecības, ne darba. Turklāt – jo vairāk neizdodas, jo lielāks kļūst pārdzīvojums. Tas skaidrojams ar to, ka cilvēks nevar darīt to, ko grib, viņš it kā ir iedzīts strupceļā un nesaredz iespēju iegūt labāku darbu vai izveidot patīkamākas attiecības. Svarīgi apzināties, ka komunikācija nenozīmē vienkāršu runāšanu, bet gan saprašanu, uzklausīšanu, lai veidotos abpusējs guvums, atgriezeniskā saite.

Padomājiet par lomu, ko jūsu attiecībās spēlē komunikācija, iesaka Travers. Kad jums ar partneri pēdējo reizi bija nozīmīga saruna, kas bija dziļāka par dienas gaitu izklāstīšanu? Ja ikdienišķas sarunas par domām, sapņiem vai par to, kā pagāja diena, kļuvušas par retumu, tas ir spēcīgs rādītājs, ka attiecībās iestājusies emocionāla distance.

Komunikācijas trūkums laika gaitā var radīt partnerim sajūtu, ka viņš dzīvo ar svešinieku. Jautājiet sev: vai jums joprojām šķiet, ka ar partneri ir par ko runāt, vai arī klusums ir kļuvis pārāk ērts?