Katrs no mums ikdienā nēsā kādu duci masku. Ja jāpaskaidro precīzāk, tad atceries to mirkli, kad nejauši satiec cilvēku, kas tev ne visai patīk. Tu smaidīsi, lai arī to negribēsi, un būsi pieklājīgs. Līdz brīdim, kad šis cilvēks pazudīs no redzesloka. Tieši šī ir problēma – mēs valkājam dažādas maskas, lai noslēptu to, ko patiesībā jūtam un to, kādi patiesībā esam.
Šo masku nēsāšana diendienā kādā brīdī var šķist pārāk smaga nasta. Un tomēr tās ir būtiskas mūsu dzīvē, jo esam sabiedriskas būtnes. Šīs maskas palīdz mums uzturēt attiecības, tās palīdz uzturēt veselu kopienu attiecības, un izdabāt mūsu un citu vajadzībām.
Bez šiem teatrālajiem pašsavaldīšanās aktiem sabiedriskā dzīve varētu kļūt haotiska, to raksturotu neapdomīgi pasacītas lietas, kas sasprindzinātu savstarpējās attiecības un grautu uzticību, tā pasaulē atzītajā izdevumā "Psychology Today" raksta emeritētais Nevadas universitātes profesors Stīvens Heiss.
Galu galā jāsaprot – maskēšanās nav stāsts par apzinātu otra maldināšanu, tas ir stāsts par apzinātu laipnības un gādīguma izvēli savā dzīvē. Lai arī patiesībā neizjūtam ne vienu, ne otru.
Taču ir arī cita veida maska, ko mēs bieži valkājam. Tā ir smalkāka, tomēr dziļi iesakņojusies mūsu psiholoģijā. Šīs maskas veido gaidas par to, kā mums vajadzētu uzvesties, izskatīties vai pat justies. Ja šo masku nekontrolējam, tā var izraisīt emocionālas sāpes, pat traumas.
Stāsti par sevi, kuriem mēs ticam
Mums visiem ir internalizēti stāsti par to, kas mēs esam un kādiem mums vajadzētu būt. Daži no šiem stāstiem izriet no iesakņojušiem sabiedrības uzskatiem, kāda ir "veiksmīga" dzīve. Bieži tiek sagaidīts, ka zēni būs tik spēcīgi un stoiski kā Džeimss, bet meitenes – skaistas un jaukas kā Bārbijas, raksturo profesors.
Ir arī sociālas cerības – lomas, kuras mēs neapzināti kā bērni uzņemamies pieaugušā vecumā. Varbūt bērns ģimenē uzauga kā atbildīgais, vienmēr turot rūpi par mazākajiem brāļiem un māsām. Cits, iespējams, izpelnījās "klases klauna" lomu – citiem liekot smieties, lai iekļautos. Šīs lomas var veidot to, kā mēs sevi redzam vēl gadu desmitiem uz priekšu, diktējot to, kā tiecamies un izturamies pret neveiksmēm un panākumiem.
Visbeidzot, pastāv arī personīgās gaidas, kuras bieži ietekmē kultūras un sociālais spiediens, kā arī katra individuālā vēsture. "Līdz šim brīdim man jau vajadzētu būt skaidrībai par savu vietu dzīvē", "man vienmēr jābūt laipnam un pašaizliedzīgam" – šis spiediens varētu izskatīties apmēram šādi. Šīs gaidas var radīt sajūtu, ka jūs pastāvīgi cīnāties ar sevi – atkal un atkal nesasniedzot kādu no ideāliem, kas tāpat var neatbilst tam, ko pats patiesi vēlies.
Smagā nasta aiz vārda "vajadzētu"
Vārds "vajadzētu" var šķist nekaitīgs, taču tas var kļūt par smagu nastu, ja to lieto bez piesardzības. Jo zem tā bieži vien ir paslēpies stingrs standarts, kas atstāj maz vietas līdzjūtībai vai elastībai. Konkrētāk, ja dzīvo pēc "vajadzētu" standarta, visticamāk:
Neņem vērā savas vajadzības. Pastāvīgi piešķir prioritāti citu cilvēku vēlmēm, bet no savējām tikai attālinies.
Baidies no neveiksmēm. Perfekcionisms plaukst no vārda "vajadzētu", radot trauksmi katru reizi, kad latiņa tiek pacelta augstāk.
Tu jūties nepatiess. Jo vairāk mēģini ievērot citu cilvēku standartus, jo vairāk attālinies no saviem.
Galu galā, jo vairāk sev uzvelsi darbus, jo manāmākas būs sekas – stress, izdegšana, zems pašnovērtējums, ilgstoša neapmierinātība ar dzīvi.
Ja beidzot atteiksies no vārdiem "bet man vajadzētu", tas nenozīmē, ka būsi atteicies no pašdisciplīnas vai izaugsmes. Tā vietā iemācīsies pieņemt sevi tādu, kāds esi – ar visiem trūkumiem un dīvainībām. Lai tu būtu autentisks, spētu dzīvot ar savām vērtībām, nepieciešams beigt domāt par to, ko domā sabiedrība vai ģimene.
Pateikt to, ka sevi vajadzētu iemīlēt arī ar visām nepilnībām ir viens. Otrs – to reāli izdarīt. Tas jādara pakāpeniski:
Sāc ievērot savas "maskas". Novēro, kādas lomas dzīvē esi uzņēmies. Un mēģini saprast, kuri ir tie mirkļi, kad esi spiests rīkoties kaut kādā noteiktā veidā vai slēpt daļu no sevis. Piemēram, vai izvairies dalīties citos ar savām grūtībām, jo domā, ka tad tiksi uzskatīt par vāju? Vai piekrīti jebkam, pat ja tas ir kaut kas, ko nevēlies darīt, jo baidies pievilt citus? Šīs sajūtas pieraksti blociņā, tā tev būs vieglāk izsecināt, kad neesi īsti patiess un kāds iemesls aiz tā slēpjas.
Esi līdzjūtīgs pret sevi. Ir viegli būt ar sevi neapmierinātam, taču reizi pa reizei vajag sev pašam uzsist pa plecu. Atgādini sev, ka šīs "maskas" bieži vien izmanto, lai iekļautos, justos droši vai liktu mīļajiem cilvēkiem justies labi. Citreiz noder tas, ja ar sevi sarunājies tieši tāpat, kā to dari ar sev tuvu draugu – tu taču viņu neapkaunotu par viņa sajūtām, bet gan piedāvātu atbalstu un iedrošinājumu.
Izvērtē, kādas ir tavas vērtības. Apdomā, kas tev patiešām ir svarīgs, un neklausies tajā, ko saka citi. Lai to izdarītu, atkal noderīgs būs piezīmju blociņš.
Veic mazus, drosmīgus soļus dzīvē. Nevajag uzreiz diennakts laikā atvadīties no visām "maskām" un lomām savā dzīvē. Veic nelielas, taču apzinātas izvēles, kas atbilst tavām vērtībām. Pirmais solis varētu būt, piemēram, iebilšana pret drauga viedokli, pat ja tas ir ļoti neērti. Katrs šāds spertais solis pastiprinās tavu pārliecību par sevi un savu vērtību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
