Kārtējais strīds par to, kuram taisnība? Un neviens nevēlas piekāpties, jo abi ir pārliecināti, ka taisnība ir tieši viņam. Lai arī attiecībās šī ir neizbēgama parādība, problēmas var sākt rasties, kad cilvēks uzskata, ka viņam bijusi taisnību arī tad, kad visi pierādījumi ir pret viņu. Kādēļ tad cilvēki uzskata, ka viņiem vienmēr taisnība?
"Psychology Today" psiholoģe Linna Margolija raksta, ka cilvēki bieži vien nevēlas atvainoties, jo uzskata, ka neko nepareizu nav izdarījuši. No malas tas iespējams tā arī varētu šķist, taču uzstājība uz savu taisnību un pārliecība, ka otrs kļūdās, tikai saasina konfliktu.
Aizstāvēšanās un patoloģiska noteiktība
Empātijas un saiknes veidošanai bieži traucē cilvēka nespēja reflektēt un izprast cita cilvēka perspektīvu vai domāšanas veidu. Patoloģiska pārliecība, kas izpaužas kā kognitīvā neelastība, raksturo izmisīgu atteikšanos pieņemt jaunu informāciju vai mainīt savu skatījumu uz notiekošo. Tā ietver psiholoģisku nespēju mācīties un pielāgoties.
Nepieciešamība atjaunot savu tēlu citu acīs pēc pieļautas kļūdas, bieži vien ir saistīta ar perfekcionismu vai narcistiskiem aizsardzības mehānismiem. Ideāla tēla uzturēšana kalpo kā aizsardzība pret bailēm no kritikas un pašpārmetumiem.
Milzīga vainas apziņa un kauns
Daži cilvēki neapzināti izvairās atzīt, ka ir sāpinājuši kādu tuvu cilvēku vai rīkojušies "nepareizi", jo tas viņos izraisa dziļu kauna sajūtu un apziņu, ka "esmu slikts". Empātija un vainas izjūta var radīt pārmērīgu identificēšanos ar otras personas ciešanām. Šādi cilvēki pārspīlēti uztver to, ka rīkojušies nepareizi, izjūt pārlieku lielu vainas apziņu un emocionālo atbildību par otras personas jūtām.
Kļūme komunikācijā un apjukums pašapziņas trūkuma dēļ
Nesaprašanās un pārliecība par savu taisnību bieži rodas, kad komunikācijas nodoms un saņēmēja reakcija nesaskan. To var ietekmēt pašapziņas trūkums, kas izraisa neatbilstošu komunikāciju, kuras zemtekstā slēpjas neapzinātas emocijas un procesi. Piemēram, aizkaitinājums vai nepacietība sarunas laikā var izpausties balss tonī, skaļumā vai izteikumu formulējumā. Šāda uzvedība klausītāja prātā var signalizēt par briesmām.
Tomēr ir situācijas, kad savu uzskatu aizstāvēšana ir normāla un adaptīva stratēģija. Piemēram, aizstāvot savu viedokli, lai pasargātu sevi no nomācošas attiecību dinamikas, vai mēģinot nostiprināt robežas, ja tiek piedzīvota ļaunprātīga varas izmantošana vai kontrolējoša uzvedība.
Konflikti un attiecību atjaunošana
Kļūdaini spriedumi, konflikti un "empātijas neveiksmes" ir neizbēgamas, jo īpaši tuvās attiecībās. Taču tieši spēja atjaunot ritmu un pārrautās saiknes nosaka attiecību veselību un drošību.
Atvainošanās apmierina cilvēka vajadzību pēc uzticības vai aizvainojuma atzīšanas. Kad šī vajadzība tiek ignorēta, var rasties papildu kaitējums visiem iesaistītajiem.
Ko darīt?
Klīniskā psiholoģe Sūzena Krausa Vitborna vietnē "Psychology Today" uzskaitījusi piecus veidus, kā rīkoties, ja saskaries ar cilvēku, kurš uzskata, ka viņam vienmēr ir taisnība:
Necentieties pārlieku analizēt cilvēka personības traucējumus. Ne tikai narcisi uzskata, ka viņiem vienmēr taisnība – cilvēkam var arī nebūt nekādu personības traucējumu.
Atpazīstiet gadījumus, kad cilvēka attieksme izriet no zemas emocionālās inteliģences. Šādos gadījumos tev jābūt atklātākam par to, kā jūties, nekā tad, ja runā ar cilvēku, kuram ir augstāka emocionālā inteliģence.
Neuztraucies! Ja parādīsi, ka spēj kontrolēt savas emocijas un reakciju, rādīsi otram priekšzīmi, kam viņš varēs sekot nākotnē.
Pirms secini, ka vainīga ir otra persona, paanalizē pats sevi. Cilvēki, kuri vienmēr cenšas pierādīt, ka viņiem ir taisnība, bet tev nē, dabiski aizstāvēsies. Iespējams, tajā, ko viņi saka, ir daļa patiesības. Varbūt, galu galā, tu esi kļūdījies.
Komunikācijai jābūt ar atvērtām robežām. Iespējams, tev nav izvēles distancēties no cilvēka, kurš uzskata, ka viņam vienmēr taisnība, tāpēc jāmēģina atrast kopīgu valodu. Var gadīties, ka pieķersi sevi piekrītot viņu viedoklim vairāk, nekā biji domājis.