Paliku pie tēta, jo nespēju atteikt. Bērnu dzīves starp divām mājām, kad vecāki šķiras

Kad Keitas vecāki šķīrās, viņai bija aptuveni pieci gadi, tādēļ tieši no šī laika viņa neko daudz neatceras. "Atceros, ka mājās nebija kā agrāk. Tētis braukāja uz darbu, kur it kā daudz strādāja, un es tam ticēju. Bet viņš brauca pie citas," stāsta Keita. Viņa līdz pusaudža gadiem ticēja tam, ka tētis ļoti smagi strādā, taču vēlāk saprata, ka tā nav. Mamma visu laiku bija stāstījusi taisnību – ka tētis vairs nedzīvo ar viņām. Kamēr mamma pastāstīja taisnību, tētis par to nerunāja. Un Keita izvēlējās ticēt tam, kam vēlējās – viņa bija pilnībā pārliecināta, ka tētis mājās nebrauc, jo strādā, un brauc tad, kad ir brīvs. "Kad mamma un citi tuvinieki stāstīja taisnību, es dusmojos, aizstāvēju tēti, jo viņš taču neko sliktu nav izdarījis. Kāpēc visi nomelno?" viņa atceras.

Psiholoģe Kristīne Karlsone stāsta, ka šķiršanās pienāk jebkura cilvēka dzīvē un tā ir pielīdzināma zaudējumam. Ja ģimene piedzīvo šķiršanos, bērni noteikti būs cietēja lomā. "Psihotrauma katru cilvēku ietekmēs dažādi. Bērniem gandrīz vienmēr ir vēlme vecākus salīmēt atpakaļ kopā. Jo mazāks bērns, jo redzamāk reaģē, pusaudzis vairāk slēpj zaudējuma, sāpju sajūtu," skaidro psiholoģe. Tas, kā bērns reaģēs uz vecāku šķiršanos, atkarīgas arī no viņa vecuma. "Jo mazāks bērns, jo viņam emocionālā piesaiste ar māti vai citu aprūpes personu ir lielāka nekā skolas vecuma bērnam," stāsta speciāliste.

Ja bērns pieredzējis vecāku šķiršanos, viņam var veidoties dažāda tipa personība. "Piemēram, mazohistiska tipa personība – viņam patīk ciest, viņš arī var neapzināti veidot savā dzīvē attiecības, kurās ir jācieš. Var veidoties paranoidālā tipa personība, šizotipiskā. Atkarībā no tā, kāda bijusi emocionālā psihotrauma, viņš veidojas," stāsta Karlsone.