Paliku pie tēta, jo nespēju atteikt. Bērnu dzīves starp divām mājām, kad vecāki šķiras  (1)

Kad Keitas vecāki šķīrās, viņai bija aptuveni pieci gadi, tādēļ tieši no šī laika viņa neko daudz neatceras. "Atceros, ka mājās nebija kā agrāk. Tētis braukāja uz darbu, kur it kā daudz strādāja, un es tam ticēju. Bet viņš brauca pie citas," stāsta Keita. Viņa līdz pusaudža gadiem ticēja tam, ka tētis ļoti smagi strādā, taču vēlāk saprata, ka tā nav. Mamma visu laiku bija stāstījusi taisnību – ka tētis vairs nedzīvo ar viņām. Kamēr mamma pastāstīja taisnību, tētis par to nerunāja. Un Keita izvēlējās ticēt tam, kam vēlējās – viņa bija pilnībā pārliecināta, ka tētis mājās nebrauc, jo strādā, un brauc tad, kad ir brīvs. "Kad mamma un citi tuvinieki stāstīja taisnību, es dusmojos, aizstāvēju tēti, jo viņš taču neko sliktu nav izdarījis. Kāpēc visi nomelno?" viņa atceras.

Klīniskā un veselības psiholoģe Kristīne Karlsone stāsta, ka šķiršanās var pienāk jebkura cilvēka dzīvē un to var pielīdzināt zaudējumam. Ja ģimene piedzīvo šķiršanos, bērni būs cietēja lomā. "Psihotrauma katru cilvēku ietekmēs dažādi. Bērniem gandrīz vienmēr ir vēlme vecākus salīmēt atpakaļ kopā. Jo mazāks bērns, jo viņš var redzamāk reaģēt, pusaudzis vairāk spēs slēpt zaudējuma, sāpju sajūtu," skaidro psiholoģe. Tas, kā bērns reaģēs uz vecāku šķiršanos, atkarīgs arī no viņa vecuma. "Jo mazāks bērns, jo viņam emocionālā piesaiste ar māti ir lielāka nekā skolas vecuma bērnam, kuram kļūst aktuāli draugi un citas intereses," stāsta speciāliste.

Ja bērns pieredzējis vecāku šķiršanos, viņam var veidoties dažāda tipa personība, atkarībā no tā, kādu ietekmi ir radījusi emocionālā psihotrauma. "Piemēram, mazohistiska tipa personība – viņam var iepatikties ciest, viņš var neapzināti veidot savā dzīvē attiecības, kurās ir jācieš. Var veidoties paranoidālā tipa personība, šizotipiskā un tamlīdzīgi," stāsta Karlsone.