Svarīgs atgādinājums – tu nevari izpatikt visiem

Kā pasaulē atzītajā žurnālā "Psychology Today" raksta licencēts garīgās veselības konsultants no Ņujorkas Leons Gārbers, ārstējot šādus cilvēkus, viņiem bieži tiek uzdots jautājums – kam cilvēki ir domāti? Un diemžēl pārāk daudzi nespēj ātri rast atbildi uz šo vaicājumu.

Pasaulē, kurā sociālo statusu nosaka sekotāju skaits, mēs mēdzam izturēties pret apkārtējiem tieši tā, kā to dara politiķi pret vēlētājiem – lūdzot viņu mīlestību, kā politiķi lūdz balsis. Attiecības bieži raksturo tikai lietderība. Itin bieži šāda veida "darījumi" pieaugušajiem šķiet godīgi un saprātīgi. Tomēr aizvien ir daži, kuri šādā pasaulē izdzīvot nespēj, pēc tam nonāk terapijā, cīnoties ar vientulību un ilgstošām skumjām.

Kā skaidro Gārbers, šie cilvēki ierasti terapijā skaidro, ka nav pietiekami gudri, pietiekami pievilcīgi vai pietiekami veiksmīgi. "Bet tā kā daži no viņiem attīsta spēju pārveidot savus negatīvos uz sevi balstītos uzskatus vai vienkārši vēlas iegūt daļu no tā, ko viņi uzskata, ka vēlas dabūt, pāri paliek dziļa tukšuma sajūta. Var apgalvot, ka šīm īpašībām (būt pietiekami gudram un tā tālāk) ir daudz mazāka nozīme, ja esi izolēts no pārējiem," viņš raksta.

"Pēc kā mēs dzenamies, ja vēlamies visiem izpatikt" jautā Gārbers. Viņš skaidro, ka perfekcionisti cīnās ar pārmērīgu prātuļošanu, kas būtībā nozīmē, ka viņos atrodas skarbs iekšējais kritiķis. Tas nozīmē, ka viņu dzīves visbiežāk ir strukturēta ap tās pārvaldīšanu. Nepārtrauktās domāšanas intensitātes dēļ ir nepieciešams milzīgs daudzums pierādījumu par cienīgumu otra priekšā. "Gandrīz nepasaulīgs daudzums," raksturo Gārbers. Vai es viņam patīku? Vai viņi domā, ka esmu gudrs? Vai viņi vēlētos ar mani runāties vēlreiz? Šie jautājumi perfekcionistu galvās atkārtojas vēl un vēl. Taču ir jautājumi, ko perfekcionisti paši sev vaicā ļoti reti. Vai man šis cilvēks patīk? Vai man ar viņu ir kopīgas vērtības? Vai vēlētos viņu satikt vēlreiz?

Lai gan labas reputācijas izkopšanai ir arī praktiski iemesli, mīlestība no citiem lielākoties nozīmē bēgšanu pašam no sevis, un tas bieži ir perfekcionista pamatmērķis. Kā skaidro garīgās veselības konsultants, mēģināšana patikt visiem nav nekas slikts, jo cilvēkiem ir jādara viss iespējamais, lai pret citiem izturētos laipni. Taču svarīga ir motivācija. Būt laipnam pat, ja pret tevi neizturējās laipni, arī ir labi, jo tad mēs zinām, ka mūsu reakcija ir nobriedušāka, nekā otra cilvēka reakcija. Bet perfekcionistiem laipnība ir svarīgāka vairāk pēdējā gadījumā.

Kā skaidrojusi psihoanalītiķe Nensija Makviljamsa, narcistiski strukturētiem cilvēkiem, kuriem galvenais vienmēr bijuši viņi paši, ir ļoti vajadzīgi apkārtējie, taču ne jau, lai veidotu mīlošas, atbalstošas attiecības. Šīs personas cenšas kļūt svarīgas citiem, lai viņi vienkārši būtu sociāli svarīgāki par viņiem. Būt visiem patīkamiem, taču vienlaikus ne vienmēr apbrīnojot viņus pretī, – tas nodrošina perfekcionistiem vienīgo pozīciju, kurā viņi patiešām jūtas droši, skaidro psihoanalītiķe. Taču popularitāte rada varu, un spēks ir pārliecinošs. Un tam seko paradokss: jo vairāk tā ir, jo vientuļāk un skumjāk jūtos.

Taisnība, ka lielākā daļa no mums patiešām patiks kādai iedzīvotāju daļai. Un mēs arī lielu daļu sava brīvā laika pavadīsim, šīs attiecības kopjot. Mīlestība sociālajos medijos, kura tiek vērtēta pēc sekotāju skaita vai lielāka mēroga slava nobāl salīdzinājumā ar šādām attiecībām, kur cilvēki viens otram rūp. Tiesa, ļaujot citiem redzēt mūsu trūkumus un īpatnības, tiks ierobežota arī popularitāte. Kādam nepatiks, kas mēs esam un par to iestājamies. Un tomēr, neskatoties uz to, neliela daļa draugu lokā paliks. Un jāsaprot – tieši tie ir cilvēki, kurus vērts paturēt sev blakus. Kā arī vērts atcerēties un sev atgādināt – perfekcionisms iet roku rokā ar kontroles meklējumiem.