Kāpēc dažiem no mums ir ļoti grūti pieņemt komplimentus?

Filozofijas profesore Katerīna Hovlija no Sentendrjūsas Universitātes portālam "Psychology Today" saka, ka, lai arī neliela pieticība ir laba lieta, daži no mums pastāvīgi izrāda šādas pašpazeminošas reakcijas. "Mums ir grūti atzīt savus profesionālos panākumus vai sasniegumus skolā, vai arī mēs uztraucamies par savu spēju atkārtoti sasniegt tādus pašus augstumus nākamajā pārbaudījumā. Kad šī reakcija kļūst par traucējošu, atkārtotu domu modeli, tā iemieso sava veida "viltvārža sindromu"," teic Hovlija.

Lai iemācītos pieņemt komplimentus, jācenšas pretoties perfekcionismam. Cilvēki, kuriem grūti pieņemt komplimentus, bieži paļaujas uz savu zemo vērtējumu par savu veikumu vai sasniegumiem. Viņi ir pārāk neuzticīgi citu cilvēku labajam viedoklim, uzskatot to par viltus mierinājumu vai sliktu spriedumu. Eksperte uzsver, ka tāpēc reizēm mēs vienkārši neuztveram nopietni komplimentus un atzinību.

Cilvēki, kuriem ir šādas grūtības, parasti reaģē noteiktā veidā, kā portālam skaidro labsajūtas konsultante Sūzija P. Paveleska. Teiksim, pēc komplimenta mēdz sekot noraidījums. Proti, kad saņemam komplimentus, daudzi no mums mēdz tos atraidīt, notraucot tos tāpat kā drupaču vai kaitinošu mušu. Iespējams, mēs cenšamies pateikt, ka citu cilvēku pateicībai nemaz nebija pamata.

Tajā lielu lomu spēlē trauslums, jo bieži vien mēs baidāmies parādīt un atklāt savas "nepilnības", kas galu galā norāda vien uz to, ka esam cilvēki. Tāpēc arī komplimentus ir grūti pieņemt – daudzi no mums baidās būt uzmanības centrā tikai šī iemesla dēļ.

Vēl viena izplatīta reakcija uz pateicību ir atmaksāšana ar to pašu. Pirms kompliments vispār paspēj izskanēt, otrs uzreiz sāk izteikt savu pateicību. Tā ir kā "karstā kartupeļa" reakcija, jo tā atgādina populāru bērnības spēli, kurā mērķis ir noķert bumbu un pēc iespējas ātrāk to mest atpakaļ kādam citam. Uzskatām, ka, ja kāds mums "samaksā" ar komplimentu, mums tas uzreiz ir "jāatmaksā." Tāpēc arī pasakām kaut ko pretī, piemēram, kāds teic: "Vai, cik tev skaistas kurpes!" un atbildam: "Paldies, tev arī!" Arī šim ir raksturīgs trauslums. Ir dabiski justies trauslam, ja jūtamies kādam parādā. Ja nejūtamies ērti, cenšamies parādu ("karsto kartupeli") atmaksāt pēc iespējas ātrāk.

Trešā izplatītākā reakcija ir noraidījums. Tas ir, kad mēs minam visus iemeslus, kāpēc kompliments nevar tikt pieņemts, un dažreiz šie iemesli var būt diezgan detalizēti. Piemēram, ja cilvēks paslavē otru pusīti par gardām vakariņām, komplimenta saņēmējs var sākt klāstīt visus iemeslus, kāpēc ēdiens nebija tik garšīgs, cik varēja būt. Šādas sūdzības izdzēš entuziasmu un, iespējams, liek otram vairs nevēlēties kādu atkal paslavēt. Bet noraidīšana ir neveselīgs ieradums. Katram ir jāiemācās pieņemt uzslavu, neuzsverot šķietamas problēmas vai nepilnības.

Bet kā labi pieņemt pateicību un komplimentus? Ir trīs vienkārši soļi: pieņemšana, pastiprināšana un attīstīšana. Īsumā – pieņemšana nozīmē vienkārši pieņemt, nevis atraidīt, pateikt patiesu "paldies," skatoties otram cilvēkam tieši acīs. Pastiprināšana nozīmē izbaudīt uzslavu, uzņemt to sevī. Attīstīšana savukārt nozīmē iesaistīšanos, uzdodot jautājumus un izmantojot iespēju veidot saikni. Kompliments ir labs sākums kvalitatīvai un sirsnīgai sarunai. Ja turpinām piemēru par vakariņām, tā vietā, lai noliegtu ēdiena garšu, var pajautāt: "Kas tieši ēdienā tev patika?" Un otrs, iespējams, atbildētu, ka viņam patika karija garšviela, kas kaut ko atgādināja. Šī informācija pārvērstu vieglo sarunu dziļākā diskusijā, stiprinot saikni.