Darba devējam, ļoti iespējams, dikti patiks, ja uz jebkuru aicinājumu atbildēsi ar sajūsmas pilnu apstiprinājumu "jā". "Jā, es varu uzņemties šo uzdevumu. Jā, es šovakar varu pastrādāt ilgāk. Jā, ja tā padomā, varu strādāt arī brīvdienās!" Vai arī uz draugu aicinājumiem kaut kur doties, pat ja esi noguris un gribi palikt mājās, allaž atbildi ar "jā". Dažkārt mēs piekrītam citu vēlmēm, lai izvairītos no konflikta vai neapbēdinātu citus, taču tas var novest pie tā, ka noliekam savas vajadzības malā. Lai aizsargātu savu labklājību, ir svarīgi iemācīties teikt "nē". Šeit ir daži veidi, kā to praktizēt.
Mācīties teikt "nē" nav tikai prasme, bet tas arīdzan nozīmē, ka spējam apzināties, – mūsu brīvība nav tikai privilēģija, kas mums piešķirta, bet arī atbildība, kas mums pašiem jāuzņemas, raksta psihoterapeite Laura Kospleja portālā "Positive Psychology".
Kāpēc mēs tiecamies vienmēr atbildēt ar "jā"? Bieži vien mūsos dziļi iesakņojušās negatīvas emocijas un domas liek piekrist citu prasībām, baidoties no sekām – no tā, ka kādu pievilsim vai tiksim uztverti kā savtīgi. Mācoties teikt "nē", ir jāiemācās pārvarēt šīs iekšējās pretestības.
Reizēm nespējam teikt "nē", jo ir bail no konflikta. Proti, pat doma par iesaistīšanos domstarpībās var izraisīt trauksmi, liekot mums dot priekšroku šķietamam mieram, nevis savu vajadzību un vēlmju ievērošanai. Arī vainas apziņa rada spiedienu – šķiet, ka vārds "nē" pievils citus.
Ja mums nav novilktas skaidras robežas, kam esam gatavi piekrist un kam nē, neviļus atveram vārtus nepārtrauktām prasībām un gaidām, padarot sevi par vieglu upuri manipulācijai un izmantošanai. Piekrist visam kļūst par ieradumu un katra piekāpšanās pamazām noārda mūsu patstāvīgumu un pašcieņu.
Vēl pie vainas ir pašapziņa. Kad mūsu pašvērtējums ir apdraudēts, nereti meklējam ārēju atzinību, nepārtraukti pielāgojoties citu vajadzībām, ticot, ka mūsu vērtība ir atkarīga no tā, cik labi spējam apmierināt citu prasības. "Jā" kļūst par izmisīgu mēģinājumu iegūt apstiprinājumu un apliecināt savu vērtīgumu.
Kad spējam kaut ko noraidīt, parādām, ka spējam novilkt robežu un ka pašcieņa nav aizdevusies tālēs zilajās. Bet kā tad pamazām sākt mācīties teikt "nē"?
Novelc skaidras robežas
Skaidri definējot personīgās robežas un tās parādot citiem, kļūsi pašpārliecinātāks, labāk tiksi galā ar dusmām, jo pie sevis nebubināsi, ka piekriti tam, ko pats nevēlies. Un ar laiku novērosi, ka zūd arī izsīkuma sajūta, jo vairs neizspiedīsi "pēdējo sulu" no sevis.
Prioritizē savu labklājību
Lai justos labi, par sevi jāparūpējas. Piemēram, vingrošanas, meditācijas un hobiju prioritizēšana var palīdzēt attīstīt pašvērtējuma, tāpēc būs vieglāk teikt "nē" nepieciešamības gadījumā.
Izmanto "es" un "man" formu
Piemēram, "man vajag" vai "es jūtos", var palīdzēt novilkt robežas, nevainojot kādu citu savās likstās.
Praktizē noraidīt ierosinājumu
Droši vien nav labāka veida, kā pierast pie vārda "nē". Gluži vienkārši jāpraktizējas. Sākumā jāsaka "nē" situācijas, kas nav ļoti svarīgas. Kad būsi pieradis pie vārda "nē", būs arī vieglāk noraidīt kaut ko šķietami svarīgu.
Piedāvā alternatīvus risinājumus
Kaut ko noraidot, vari piedāvāt alternatīvus risinājumus vai kompromisus. Tādā veidā izrādi, ka palīdzēt esi gatavs, bet vienlaikus cieni savas personīgās robežas.
Pievērs uzmanību atbildes došanas laikam
Tā vietā, lai tūlīt piekristu pieprasījumam, pārdomā, ko no tevis prasīs šis uzdevums. Un vai esi spējīgs to paveikt? Vai maz to gribi? Šis apdomāšanās laiks var novērst impulsīvas apņemšanās un nodrošināt, ka lēmumi atbilst tavām prioritātēm. Tā arī vari atbildēt: "Es mazliet apdomāšu šo piedāvājumu."
Mācies izturēt diskomfortu
Teikt "nē" sākumā var šķist neērti, bet galu galā tādā veidā arī mācies sadzīvot ar diskomfortu un stresu. Ar laiku zudīs arī vainas apziņa, ka noraidi kaut ko, ko tiešām pats nevēlies.
Praktizē līdzjūtību pret sevi
Attīstot līdzjūtību pret sevi un atzīstot, ka teikt "nē" norāda vien uz to, ka rūpējies par sevi, būs vieglāk tikt galā ar netīkamo vainas apziņu.