Uzspiestas svinības prieku nerada. Kā pārvarēt pirmssvētku skumjas  (1)

Dažkārt svētki nevis aizdzen skumjas, bet tās rada. Kamēr apkārtējie priecājas un bauda kopā būšanu, kādam neviļus prātā var ataust saldsērīgas atmiņas, padarot pirmssvētku laiku par smagas melanholijas sezonu. "Psychology Today" raksta, ka patiesībā pirmssvētku skumjas nav nemaz tik reta parādība, ir absolūti normāli šajā laikā atcerēties aizgājušos tuviniekus un dzīves laimīgākos notikumus, kas palikuši senā pagātnē. Gremdēties atmiņās nav slikti, taču jāļaujas arī svinībām un priekam.

Ja pirmssvētku laiks uzdzen melanholiju, tad nevajag radīt papildu satraukumu ar nebeidzamiem iepirkumu un darāmo darbu sarakstiem. Tā vietā labāk izveidot "kontroles" sarakstu. Tajā jāiekļauj cilvēki, vietas un lietas, kuras rada trauksmi. Tad jāizvērtē, kas no šī saraksta ir pašu kontrolē un kas nē. Piemēram, Ziemassvētku svinību vieta un kompānija – to ikviens var noteikt pats. Ja ģimenes vakariņas rada papildu stresu, iespējams, no tām šogad jāatsakās. Nav viegli teikt "nē", taču katrs atteikums atbrīvo vietu notikumiem un cilvēkiem, kas mūs patiesi dara laimīgus.

Ik gadu mums tiek atgādināts, ka svarīgāka ir kopā būšana, nevis dāvanas. Mūža galā mēs tāpat atcerēsimies notikumus nevis lietas – to ir svarīgi paturēt prātā, jo īpaši, ja dāvanu pirkšana ir tikai sabiedrības spiediens un rada milzu stresu. Savukārt, ja dāvināšana sagādā prieku, bet iepirkšanās rada stresu, jāpievēršas rokdarbiem.

Kādam var šķist, ka vieglākais veids kā pārvarēt pirmssvētku skumjas ir ignorēt pašus svētkus. Bet kā gan var noslēgties no svētku drudža, kas sākas jau novembra beigās? Turklāt noslēgšanās var vēl vairāk veicināt melanholiju. Tāpēc, lai kliedētu skumjas, jāatgriežas pie jau minētā "kontroles" saraksta. Tikai šoreiz jāuzskaita cilvēki, notikumi un lietas, kas padara mūs laimīgus. Tas var būt pat tāds sīkums, kā vecs džemperis, ko savulaik adīja vecmamma un kurš joprojām atgādina par laimīgām bērnu dienām. Vai arī sen nesatikts klases biedrs, par kuru joprojām glabājam siltas atmiņas.

Ne visas svētku tradīcijas sagādā prieku, dažas gluži pretēji rada nepatiku un trauksmi. Piemēram, pantiņu skaitīšana pie Ziemassvētku egles. Iespējams, daudziem pat pieaugušā vecumā šī tradīcija sagādā traumatiskas atmiņas, padarot Ziemassvētkus par nemīļākajiem svētkiem. Taču tā tam nav jābūt. Neviena tradīcija nav akmenī kalta, ja tā netīk, tad no tās jāatsākas vai arī tā jāpārveido. Dažas tradīcijas var sagādāt pat sāpīgas atmiņas par aizgājušiem tuviniekiem, tālab nevajag sevi mocīt tikai tāpēc, ka "tā ir pieņemts, tā tam jābūt". Svētkiem jānes prieks, attiecīgi jādara tas, kas to nodrošina.

Laimīgi pārīši pie eglītes, smaidīgi bērni ar dāvanām, draudzenes mirdzošās kleitās – Ziemassvētku laikā soctīkli pārvēršas par svinīgu fotosesiju parādi. Kaut arī dziļi sirdī mēs saprotam, ka fotogrāfijām soctīklos ir maz sakara ar reālo dzīvi, tomēr tās tāpat var radīt skumjas un nožēlu. Un ne jau tādēļ, ka mums skauž citu laime, bet gan tāpēc, ka paši vēlamies būt laimīgi. Tas nevienu nepadara par sliktu cilvēku, drīzāk tas norāda uz to, ka ir laiks atteikties no soctīkliem. Vismaz uz laiku, kamēr tos pārņem mākslīgie smaidi un butaforiskas dāvanas.

Ziemassvētku gaidīšana ir ne tikai svinību un līksmes laiks, tas ir arī laiks, kad varam atskatīties uz aizejošo gadu, atcerēties labo un slikto un kalt nākotnes plānus. Nav obligāti jādodas greznās svinībās, kuras rada trauksmi vai jāpavada daudzas stundas tirdzniecības centros, gādājot dāvanas. Varbūt šogad ir laiks ieviest jaunas Ziemassvētku tradīcijas, kas patiešam darīs laimīgu un dvēselē ienesīs gaismu.