Amuleti un ticība neizbēgamam liktenim nepalīdzēs. Kā uzvarēt iekšējo ienaidnieku

Psiholoģes Liza Fairstouna, Andrea Boniora un Elēna Hendriksena vietnē "Psychology Today" nosauc piecas atslēdziņas, kas var palīdzēt uzvarēt šo iekšējo ienaidnieku.

Kad mēs piedzīvojam neveiksmi, jau gandrīz sasniedzot panākumus, tā ir pašsabotāža. Un tā nav saistīta ar nekompetenci vai neveiksmi. Aiz atkārtotām neveiksmēm slēpjas īpašs uzvedības tips, kas prasa izmeklēšanu.

Bieži sastopamās lamatas – nereālistiski padomi un neauglīga nožēla.

Cenšoties pārskatīt stāstu no pozīcijas "ja vien es varētu, ja vien es būtu zinājis...", mēs paši sev radām iespaidu, it kā būtu guvuši kādu mācību no pagātnes, lai gan patiesībā mēs vienkārši pārdzīvojam nepatikšanas. Šis ieradums grauj garu un traucē notikumu uztverē.

Ko darīt

Daudz lietderīgāk būs pierakstīt visu to, ko esam nenovērtējuši vai pārvērtējuši. Tikai skaidrs situācijas vērtējums ļaus izdarīt secinājumus, kas būs noderīgāk nākotnei. Vēl vienas lamatas, kurās labāk neiekrist, – maģiskā domāšana, kas mūs piespiež (cenšoties no sevis noņemt atbildību) ir cerēt uz "bet, ja nu", valkāt amuletus, ticēt neizbēgamam liktenim.

Baidīties no panākumiem var ne mazāk, kā baidīties no neveiksmēm. Bailēs aizvainot vecākus, mīļoto, draugus mēs varam neapzināti izvēlēties pazust otrajā plānā, atteikties spīdēt, lai nebūtu "labāks par citiem".

Tādu uzvedību psihoanalītiķi dēvē par "neveiksmes neirozi".

Šajā gadījumā neiroze ir nevis sekas, bet neveiksmes iemesls: mēs izvēlamies apstākļus, kas mums neļauj gūt panākumus, jo domājot par iespējamiem panākumiem, mēs piedzīvojam neirotisku vainas sajūtu.

Ko darīt

Ievēro ambivalenci (pārdzīvojuma divējādība) attiecībā uz mērķi, kuru esi izvirzījis savā prātā. Pajautā sev: kāpēc šī neveiklība parādās, kad es domāju par mērķi, kuru vēlos sasniegt?

Iedomājies panākumu sekas (es iegūšu to, ko pa īstam vēlos) un izgāšanos (iespējams konflikts ģimenē, ko es nevēlos piedzīvot).

Ieklausies savās dziļākajās vēlmēs: ko tu vēlētos iegūt?

Tādu izpēti ir grūti veikt vienatnē, tāpēc var arī vērsties pēc palīdzības pie speciālista. Tāpat viņš varētu palīdzēt atbrīvoties no bailēm un vainas sajūtas, atšķetināt pretrunas un apturēt scenārija atkārtošanos.

Prokrastinācija ir tad, kad mēs pastāvīgi atliekam darbības brīdi, kā arī tad, kad palaižam garām iespējas. Tā arī nerealizē mērķi, ko esam sev izvirzījuši. Laika gaitā mērķis kļūst par tādu kā prāta rotaļlietu, radot buferi starp mums un realitāti ("kādu dienu es uzrakstīšu romānu") un neļauj mums patiesi ieguldīt tajā, ko darām ("es krāju enerģija romānam").

Ko darīt

Vienīgais veids, kā iziet no prokrastinācijas, – saprast, kādas bailes aiz tā slēpjas, un piespiest sevi nozīmēt precīzus datumus konkrētai darbībai. Bet pēc tam vērsties pie tuvajiem cilvēkiem, kuri gatavi atbalstīt un pēc mūsu lūguma "pamudinās" mūs piepildīt savas ieceres. Ir jāparedz pasākum, ko veiksim situācijā, ja radīsies grūtības. Bet vēl prokrastinatoriem lieliski noder mazu soļu taktika (kad sarežģīts uzdevums tiek sadalīts vienkāršākos).

Pārmērīga neatlaidība un nepiekāpība, atsaucoties uz ekspertu domām vai objektīviem apstākļiem, mums slikti kalpo. Šāda uzvedība visbiežāk ir neproduktīva.

Ņemot vērā vienādas kompetences, mēs dodam priekšroku tiem, kuri nerunā ar mums no spēka pozīcijas un ir spējīgi uzklausīt viedokļus, kas atšķiras no viņa paša.

Parādīt elastību nozīmē būt spējīgam saprast daudz spriedumu, tos papildināt ar saviem priekšlikumiem, atzīt savas kļūdas, pielāgot teorētiskās pozīcijas realitātei. Šīs īpašības, visticamāk, novedīs pie panākumiem, nekā nepamatota neatlaidība.

Ko darīt

Būt laipnam pret sevi nav tas pats, kas pašapmierinātība vai sevis attaisnošana. Tas nozīmē skatīties uz sevi un savām darbībām tā, kā tu raudzītos uz sava labākā drauga rīcību. Proti, atklāti, ar sapratni un labklājības vēlmēm.

Līdzjūtība un spriestspējas trūkums netraucē saprast sevi, saskatīt gan stiprās, gan vājās puses, bet gan palīdz, jo mēs to visu darām bez bailēm.

Ko darīt

Katru reizi, kad mēs gatavojamies spriest par sevi, novērtē resursus un kompetences, izvirzi mērķus, jo ir lietderīgi vērsties pie sava iekšējā drauga. Ko viņš var ieteikt? No kā vajadzētu piesargāties? Kur gūt enerģiju?

Uzdod precīzus jautājumus un sagaidi konkrētas atbildes, lai aizraušanos līdzsvarotu skaidra situācijas analīze.