Manas attiecības ar skriešanu. Godīga analīze

Pamatskolā es ienīdu sporta stundas, jo īpaši galvas stāju, lēkšanu pāri bukam, bumbiņas mešanu un arī skriešanu. Rudeņos un pavasaros, kad mums bija jāskrien garais kross uz atzīmi, pēc pirmajiem skrējiena metriem man jau sāka durt sānā, bet gan es, gan pārējās klases meitenes turpinājām klunkurēt uz priekšu, jo bija jāizpilda normatīvi... Kross jānoskrien konkrētā laikā. Arī finišējot, kad pēdējos metrus veicu sprinta režīmā un skolotājs paziņoja: tava atzīme ir 4 (citreiz 5 vai 6), nekādas pozitīvas emocijas nejutu. Vienīgais prieks bija tas, ka nākamais kross būs tikai pēc vairākiem mēnešiem. Ja atklāti, labāk lai tas nebūtu nekad. Un vislabāk, ja es varētu dabūt atbrīvojumu no sporta stundām tāpat kā citas klases meitenes... Tad atkristu arī neveiklās pārģērbšanās pauzes kopējā ģērbtuvē. Un visu turpmāko dienu nebūtu jāož pēc sviedriem, iekams tieku līdz vakara dušai mājās. Tāpēc, ja vidusskolā man kāds teiktu, ka no brīvas gribas es sākšu vakaros skriet, es tam nekādi nespētu noticēt.

"Anete, tev ir izvēle – skriet lielo krosu uz ātrumu vai arī uz izturību? Ja uz izturību, noskrienot visu distanci savā tempā, tu saņemsi atzīmi septiņi, kas ir labi," man stāstīja jaunās pilsētas ģimnāzijas sporta skolotājs Džordžs. Brīdi pārsteigta klusēju, jo, ja ir runa par sportu, man līdz šim nekad nebija bijusi izvēle kaut ko darīt vai nedarīt. Pat pēc tam, kad man bija aklās zarnas operācija, pamatskolas sporta skolotājs pēc šuvju izņemšanas uzreiz lika taisīt tiltiņu