"Ja runājam par sportu un bērniem, tad šeit primārais ir nevis fiziskais, bet psiholoģiskais aspekts, proti, bērni vairāk sportu uztver kā rotaļu nevis nopietnu sāncensību," stāstījumu iesāk sporta ārste. "Tajā, kas attiecas uz pavisam maziem bērniem un sportošanu - iepriekšējā dienā pirms sacensībām viņi ir morāli jāsagatavo gaidāmajam notikumam - jāpastāsta, kas būs jādara skrējiena laikā, kā viss pasākums norisināsies, ka būs daudz cilvēki apkārt." Nereti gadoties, ka gados jaunākie skrējēji, sastopoties aci pret aci ar sacensību atmosfēru, tik ļoti samulst, ka viss iecerētais skrējiens izpaliek. Šādā gadījumā - ja bērns skaidri izrāda, ka nav gatavs piedalīties sacensībās, nekādā gadījumā viņam nevajag to uzspiest. S.Rozenštoka uzsver, ka ir būtiski, lai kāds no vecākiem skrējienā visu laiku ir blakus savam bērnam vai turpat netālu - tas radīs drošības sajūtu pašā bērnā un vecāki varēs kontrolēt bērna fizisko pašsajūtu, kas arī nav mazsvarīgi. "Ja bērns izrāda, ka veicamais uzdevums ir par grūtu, jāliek viņam pāriet soļos vai pat vecākiem kādu laiku viņš jāpanes uz rokām, lai bērns atgūstas. Šajā gadījumā bērna pašsajūta ir vissvarīgākais rādītājs, jo līdzko viņam kas nepatiks, saistībā ar sportu, tas var nostiprināties uz ilgu laiku," stāsta ārste. Pirmā pazīme, kas liecina, ka bērnam ir radusies pārslodze sportošanas rezultātā, ir bāls trijstūris, kas veidojas ap muti. Vēl citas pazīmes ir: pārmērīgi sarkana sejas krāsa, neadekvāts sviedru daudzums. Jāseko arī līdzi, lai bērns ir spējīgs skaidri un adekvāti parunāt - ja tā nav, šoreiz sports ir nodarījis vairāk ļauna nekā laba.
Lai arī nereti vecākiem ir vēlme bērnu jau no mazotnes radināt pie viena konkrēta sporta veida, arī ja runa ir par profesionālu sportošanu dzīves garumā, S.Rozenštoka līdz 8-9 gadu vecumam iesaka bērnu nodarbināt ar vispārējām fiziskām aktivitātēm vai arī ar tām papildināt pamata sporta veida treniņus - vingrošanu, riteņbraukšanu, skriešanu, kas gādātu, lai mazā cilvēka organisms adaptējas pie slodzes vienmērīgi, un pats galvenais - attīstās vispusīgi. "Šāda pieeja sportam bērnam noteikti palielinās patiku pret sportu. Vēl pie tam, jāņem vērā, ka nereti bērni šajā vecumā maina sporta veidus un eksperimentē - skatās, kas pašiem labāk patīk un padodas, tāpēc radināt pie kāda konkrēta sporta veida, jo sevišķi - ja bērnam pašam tas nepatīk, nav ieteicams," komentē sporta ārste. Protams, lai rādītu labu piemēru, arī pašiem vecākiem ir jāpiekopj aktīvs un sportisks dzīvesveids, jo šajā vecumā tieši vecāki lielākoties ir bērnu paraugs un ideāls, pēc kā tiekties. Kopīga sportošana noteikti arī uzlabo mikroklimatu ģimenē.