Apskāviens bez pieskāriena. Kas ir rebozo lakatu masāža?

Konsultante Līga Giniborga, dūla, vecmāte

Pirms ierodos uz masāžas seansu, zinu vien to, ka būs lakati, bet, kas ar tiem tiks darīts, īsti nav skaidrs, jo atrast plašāku informāciju ir visai grūti. Sarunātajā vietā esmu atnākusi nedaudz par agru un, tā kā rebozo lakatu masieres Līgas Giniborgas profesija ir dūla un viņa vada dažādas aktivitātes māmiņām ar bērniem, ierodos tieši mazo brašuļu nodarbības noslēguma dziesmiņas vidū. Lieki piebilst, ka pēc manas ierašanās atā, atā dziedāja vairs tikai mammas, bet mazo skatieni līdz pat dziesmas beigām vērās manā virzienā.

Piekodinot, lai novelku apavus, man tiek ierādīta neliela istaba. Telpa nav speciāli pielāgota masāžām, tieši pretēji, palīdzu masierei to atbrīvot no vingrošanas bumbām un cita inventāra. Istaba ir saules pielieta, un ticu, ka tā būs perfekti piemērota turpmākajām darbībām. Līga atver skapīti pie sienas un no tā izņem… varavīksni lakatu veidolā! Izklājot rakstainos, svītrainos, punktainos un visādi citādi košos rebozo, man tiek dota iespēja izvēlēties sešus. Jāpiebilst gan, ka no šā skaistuma izraudzīties vien sešus neizlēmīgam cilvēkam ir visai grūti.

Tāpēc dažu minūšu laikā prātā norisinās it kā realitātes šovs, kur daži, smagi cīnoties, tiek nākamajā kārtā, bet citi sēžas uz izbalsošanas strīpas. Domās atvainojos katram izbalsotajam un saku, ka nāks cita žūrija un tad viņiem noteikti paveiksies. Izrādās, Līga lakatus šuvusi pati, un tas katru lakatu manās acīs padara vēl vērtīgāku un izbalsot kļūst pavisam smagi. Ja būtu opcija zvans draugam (vai balsojums no zāles), es to, visticamāk, izmantotu. Taču, kad nelielais jampadracis galvā beidzies, racionāli izvēlos lakatus bez rakstiem, lai fotografējoties nav tik raibi.

Izvēlētie lakati tiek uzklāti uz matracīša ar spilvenu, un doma par masāžas norisi kļūst vēl neskaidrāka, taču, kad esmu apgūlusies, viss tiek sīki izstāstīts. Izrādās, katrs lakats tiks izmantots atsevišķās masāžas daļās, kas veidos lielo kopumu. Šalle kopā ar kādu ķermeņa daļu, kas atrodas virs tās, tiks nedaudz piepacelta un mierīgām kustībām šūpota no vienas puses uz otru. Piekrītu masieres aicinājumam ieslēgt telpā mierīgu mūziku, un process var sākties.

Kā viss izskatījās, pati varu spriest vien pēc fotogrāfijām – seansa sākumā aizvēru acis un tās atvēru tikai pēc 40 minūtēm. Šādi rīkojos, divu motīvu vadīta – lai labāk atslābinātos un arī tāpēc, ka, godīgi sakot, skatīties uz otru cilvēku (šajā gadījumā uz masieri) no guļus pozīcijas nav visai ērti.

Procedūru sāk ar galvu. Man ļauj izvēlēties, kādā ātrumā tā tiks šūpināta, un izvēle krīt par labu lēnākam ritmam – tas šķiet relaksējošāks. Galvas šūpināšana šķiet visai neērta, sākumā pat nedaudz nepatīkama. Vēlāk, atskatoties uz procesu, secinu, ka neērtības radās tāpēc, ka nebiju atslābinājusies. Masāža notiek piektdienā, nedēļas laikā sakrājies liels saspringums un stress, no kura acumirklīgi netieku vaļā. Pirmās 10–15 minūtes pavadu, prātā izstaigājot veikalus, gatavojot vakariņas un plānojot nākamo nedēļu.

Vairākkārt sev atgādinu: ja man gribas izbaudīt procesu, laikam nenāktu par ļaunu atslābināties. Tas izdodas tad, kad tiek pacelts trešais lakats zem vidukļa. Līdz ar mirkli, kad iestājusies relaksācija, rodas arī liela patika pret notiekošo konkrētajā brīdī. Beidzot izdzirdu skaisto mūziku, jūtu man apkārt apvītos lakatus, vieglo šūpināšanu un izbaudu masieres rūpes. Uz mirkli pat šķiet, ka ir vēls vakars, apkārt sadegtas sveces un neeksistē nekādas problēmas – to noteikti varētu uzskatīt par šīs masāžas un relaksācijas augstāko punktu.

Līga reizi pa reizei pajautā, vai viss kārtībā, un atbildot mana balss nedaudz aizlūst, gluži kā tikko modusies no miega. Vēlāk sarunā atklājas, ka dažkārt klienti masāžas laikā aizmieg. Tas nemaz neesot slikti un nozīmējot vien to, ka cilvēks nudien ir atslābinājies. Vispatīkamākā ir ķermeņa lejasdaļas un it īpaši kāju šūpināšana, jo ikdienā tās fiziski izmantojam visbiežāk, bet rūpējamies visretāk. Šūpinot ķermeņa attiecīgā daļa ir nedaudz piepacelta, tāpēc, kad tā lēnām tiek nolaista pie zemes, iestājas pilnīgs atslābums un pār ķermeni pārskrien tirpiņas.

Definēt sajūtas, kas pārņem rebozo lakatu masāžā, būtu tikpat viegli, kā pastāstīt, pēc kā garšo ūdens. Taču precīzākais apzīmējums laikam būtu – apskāviens. Masiere man ne reizi nepieskaras, taču lakati ir no patīkama auduma un, apvijoties ap ķermeni, dod siltumu, kas līdzīgs tam, ko saņemam, samīļojot tuvu cilvēku. 40 minūšu garumā tiek apmīļota katra mana ķermeņa daļa. Klasiskajā masāžā, kad ķermenim pieskaras svešs roku pāris, var rasties diskomforts, taču šeit tiešs kontakts nenotiek. Tāpēc rebozo lakatu masāža varētu būt piemērota arī cilvēkiem, kas nelabprāt saņem svešu cilvēku pieskārienus un labāk jūtas, ieturot distanci. Iespējams, uzmanīgiem vajadzētu būt tiem, kas sirgst ar klaustrofobiju vai tai līdzīgām izpausmēm, jo visu masāžas laiku cilvēks pavada, diezgan cieši ietīts lakatos.

Kad tiek nolaists pēdējais lakats, netīši pār lūpām izbirst vārdi – tas viss? Nudien, 40 minūtes paskrējušas nemanot! Uz mirkli istabā (joprojām ietīta lakatos) tieku atstāta viena. Ja šis brīdis būtu nedaudz ilgāks, visticamāk, pēc tādas relaksācijas uznāktu arī miegs. Taču jau drīz Līga ir atpakaļ ar smaržīgi kūpošas tējas tasēm. Kad tieku iztīta no lakatiem, celties vis negribu – ja nebūtu darba dienas vidus, labprāt vēl pagulētu. Visu ķermeni pārņēmis liels atslābums, tāpēc šādu masāžu labāk saņemt vakarpusē, kad pēc tam var doties pie miera. Masiere smejoties arī atklāj, ka dažiem klientiem relaksācijas dēļ gandrīz gadījies aizmigt sabiedriskajā transportā.

Pie tējas tases nedaudz parunājam par šo savdabīgo pieredzi. Man neviļus rodas jautājums, vai sievietei 40 minūtes šūpināt guļošu ķermeni nav ļoti grūti. Izrādās, tiek izmantotas ne vien roku spēks – masiere ar visu ķermeni šūpojas līdzi, un tas procesu padara daudz vieglāku. Rebozo lakatu masāžu Līga savā dūlas praksē liek lietā divus gadus, taču Latvijā tā esot pazīstama daudz ilgāk.

Piebilstu, ka šādu izšūpināšanu labprāt baudītu katru darba dienas vakaru, un izrādās, šāda vēlme ir piepildāma. Ja to vēlaties, dodoties uz seansu, ņemiet līdzi vīru vai citu tuvu cilvēku, un Līga stundas laikā pamācīs, kā masāža varētu notikt mājas apstākļos. Tas ir veids, kā pāri vai tuvinieki var parūpēties viens par otru brīžos, kad vārdi nenāk tik viegli. Masiere atklāj, ka nereti cilvēki mēdz izmantot rebozo, lai uzlabotu attiecības ar pusaugu bērniem, kuri dažādu iemeslu dēļ izvairās no vecākiem. Vecuma ierobežojumu šai procedūrai neesot, taču pavisam maziem bērniem iedarbīgāks būs mammas pieskāriens nekā šāda samīļošana, tāpēc šūpot ar lakatiem ieteicams no aptuveni trīs gadu vecuma, ne agrāk.

Guļus poza ir tikai viens no veidiem, kā masāža var tikt izpildīta. To mēdz veikt, guļot uz sāniem, sēžot krēslā, stāvot pie sienas, četrrāpus, kā arī citos stāvokļos, ko pielāgo konkrētā cilvēka vajadzībām un spējām.

Rebozo ir etnogrāfisks meksikāņu sieviešu aksesuārs – gara, plata šalle. Izmēri var būt 1,20–3 metri x 70 centimetri atkarībā no sievietes auguma un izmantošanas veida.

Visbiežāk tas ir no kokvilnas, austs slīpajā diegā. Sievietēm Meksikā rebozo ir ne tikai tautisks, krāšņs un dārgs rotājums, bet arī praktisks aksesuārs – lakats, šalle, polsteris smagumu pārnēsāšanai uz galvas, šūpuļtīkls bērniem, sega un slings, kurā nēsā mazuļus.

Uzskata, ka katras meksikāņu sievietes garderobē vajadzētu būt vismaz vienam lakatam, un tad, kad viņa apprecas, tas tiek likts pūrā.

Masāžas (tāpat kā paša lakata) pirmsākumi meklējami Meksikā, kur vecmātes to savām klientēm piedāvā katrā vizītē, tāpēc arī pie mums to iesaka tieši gaidību laikā. Grūtniece šajā procedūrā atpūšas, relaksējas un koncentrējas uz savu ķermeni un bērnu, kuru nēsā zem sirds. Masāža iemāca atslābināties, ieklausīties, kā arī sadzirdēt un sajust sevi un mazuli. Seansa laikā sieviete tiek sagatavota dzemdībām un kontaktam ar savu ķermeni un bērnu. Rebozo lakats stāsta, kas ir mīlestība, sniedz rūpes, palīdzību un siltumu gaidīšanas laikā, dzemdībās un pēc tām.