Sportot ārā ziemā - veselīgi un ieteicami! Pieredzē dalās sabiedrībā zināmas sievietes

Lai sasildītos un aizdzītu drebuli, mēs kustamies ātrāk, bet straujāks temps nozīmē to, ka sadedzinām vairāk kaloriju. Vieni no labākajiem sporta veidiem ziemas sezonā ir distanču un kalnu slēpošana, slidošana, kā arī izbraucieni ar sniega dēli, tomēr tas nebūt nav viss. Ja ziema nelutina ar sniegu un lielu aukstumu, latvieši ir gatavi izbraukāt upes ar SUP airu dēļiem. Arī daudzi kaislīgi skrējēji savus skriešanas treniņus ziemas sezonā nepārtrauc.

Esi kādreiz saraukusi degunu, pārkāpjot sporta zāles slieksni? Vēl viens pluss sportošanai ārpus telpām ir ne vien gaisa aromāts, bet arī tā kvalitāte. Kādā pētījumā, kas veikts vairākos Eiropas sporta klubos un ko organizēja Lisabonas Universitātes un Nīderlandes Delftas Tehniskās universitātes pētnieki, sporta klubu telpu gaisā atklāts satraucoši augsts formaldehīda, oglekļa dioksīda un putekļu daļiņu koncentrācijas līmenis, īpaši grupu nodarbību laikā. Ņemot vērā, ka sportošanas laikā elpojam īpaši dziļi, uzņemot daudz skābekļa, gaisa kvalitātei ir būtiska nozīme.

Tāpat fiziskās aktivitātes svaigā gaisā lieliski palīdz cīņā ar sezonālo depresiju, kas var piemeklēt, ilgstoši atrodoties drēgnā klimatā un izjūtot dienasgaismas trūkumu. Sportošanas laikā organismā izstrādājas endorfīni jeb laimes hormoni, kas atvieglo fiziskas un emocionālas sāpes. Cilvēka ķermenis izstrādā ap 20 dažāda veida endorfīnu, kuri iepriecina mūs dažādos veidos – mazina sāpes, nomierina, uzlabo imunitāti, palēlina novecošanās procesus un rada eiforiju. Jāpiebilst, ka endorfīnu radītā labsajūta tiek saistīta arī ar pārgalvību un piedalīšanos ekstrēmos sporta veidos.

Kamēr es vairākas reizes nedēļā turpinu svīst sporta zālē vai jogoju savās četrās sienās, klusībā mazliet ienīstot ziemas atnesto aukstumu, šīs sievietes pierāda, ka ziemā sportot ārā var arī baudpilni. Iespējams, ir laiks notraust putekļus no vecajām slēpēm, uzmērīt slidas vai vienkārši izvilkt no šķūnīša ragaviņas un doties baudīt ziemu pilniem malkiem?

"Ziema un zema gaisa temperatūra nekādi nevar būt iemesls tam, lai savas sportiskās aktivitātes es ierušinātu ziemas migā. Nav nepiemērotu laikapstākļu – galvenais ir pareizs apģērbs un apavi. Tā ir fantastiska sajūta – izskriet dzestrā ziemas rītā, saulei spīdot pa tikko uzsnigušu sniegu! Ziemas sezonā turpinu skriet, ja gaisa temperatūra nenoslīd zemāk par –10 grādiem. Šogad ziema īpaši ilgi lutināja skrējējus, aiztaupot mums aukstumu. Šādus laikapstākļus bija grēks neizmantot, pagarinot savu skriešanas sezonu!

Lielisks skriešanas aizstājējs aukstākos un sniegainākos laikapstākļos (kā šobrīd!) ir distanču slēpošana, ko sev no jauna atklāju gadus piecus atpakaļ. Kopš pamatskolas nebiju to darījusi un sajūtas, atkal uzkāpjot uz distanču slēpēm, bija lieliskas! Ļāvos tikt pierunāta pat slēpošanas sacensībām apkārt Alaukstam. Jāatzīst, ka manas slēpošanas prasmes bija stipri zem vidējām!"

"Ziema man ir ļoti mīļa, jo tas ir laiks, kad laiku ārā var pavadīt ļoti labi. Ja ir sniegs – pavisam labi! Pēdējo silto ziemas dienu pavadījām, braucot pa Amatu ar SUP dēļiem, bet šobrīd, kad jau ir daudz sniega, gatavībā ir snovborda dēlis, distanču slēpes, pūķis, lai brauktu pa sniegotām pļavām, termosi un siltie zābaki.

Man ļoti patīk arī gari pārgājeni mežā, turklāt ne tikai ar kājām, bet arī uz distanču slēpēm. Nekad nenožēlošu laiku, kas veltīts kalnam un sniega dēlim – pēc dienas, kas aizvadīta sportojot, ir tik brīnišķīga sajūta! Šķiet, ka ir atjaunojusies enerģija un ķermenī ieplūdis jauns spēks."

"Kopš sevi atceros, ziema ir bijis mans gadalaiks – ja citiem ļoti bieži sirdi un prātu iedvesmo, piemēram, pavasaris vai vasara, tad mans dvēseles gadalaiks viennozīmīgi ir ziema. Arī par savu laimīgo vietu noteikti varu saukt sniegotas kalnu virsotones, jo mana lielākā sirdslieta ir snovbords.

Mīlestību pret ziemas sporta veidiem man iemācīja vecāki, pirmo reizi uzliekot uz kalnu slēpēm ļoti agrīnā vecumā. Būdama padsmitniece, pirmo reizi uzkāpu uz sniega dēļa, un tā sākās mana atkarība, kuru vairākus gadus attīstīju arī snovborda skolā.

Kopš pirmās reizes uz dēļa ir pagājuši vairāk nekā desmit gadi, taču mīlestība pret to pieaug ar katru dienu un sezonu, jo manā pasaulē nekas nerada tādu brīvības izjūtu un neļauj sajust to, cik dzīva patiesībā esmu, kā brīži, kad ar dēli zem kājām un labu mūziku austiņās baudu snovparka piedāvātos brīnumus, atminoties kādu vecu triku, vai, izbaudot pūdera laukus ārpus trasēm.
Ja vēl ārā spīd saule un ir mazie mīnusiņi, kad zem dēļa var dzirdēt sniega čirkstoņu un vērot, kā tas saules staros mirguļo kā mazi briljantiņi, esmu paradīzē!"