Dzīve uz pedāļiem. Kā riteņbraucējs Matīss Preimanis sadzīvo ar traumām?

Matīsa Preimaņa gads sastāv no divām daļām – sagatavošanās perioda un laika posma, ko pārsvarā sanāk pavadīt treniņos un sacensībās ārpus Latvijas. Sagatavošanās periods ilgst visu ziemu un sastāv no diviem līdz trīs cikliem, kuros četrās nedēļās pakāpeniski tiek audzētas stundas treniņos.

Matīsa treniņprogramma nesastāv tikai to pedāļu mīšanas – ziemā, ja termometra stabiņš noslīdējis zem mīnus pieciem grādiem, talkā tiek ņemtas arī slēpes. Tāpat nedēļas treniņprogrammā tiek iekļauta sportošana svaru zālē, specifiskie un korsetes vingrinājumi, spēka treniņi, peldēšana baseinā. Kad gads iegriežas otrajā daļā, palēnām tiek mesta nost svaru zāle, atstājot vien specifiskos treniņus ar riteni, kurus dažkārt papildina vingrošanas un jogas apmeklējumi. Šajā laikā treniņos tiek pavadītas mazāk stundas, lai atjaunotos enerģija gaidāmajām sacensībām.

Matīss atklāj, ka šajā sporta veidā aktuālas ir atslēgas kaula traumas un mikrotraumas. Pārējie vairāk vai mazāk ir skrāpējumi, kas pārsvarā ir uz rokām, kājām, ceļiem, elkoņiem, gurniem. "No skrāpējumiem visnepatīkamākie ir gurnu, jo tie visu laiku berzējās pret biksēm, nepaspēj sadzīt, un visu laiku sulo, plēšot nost kreveli," ar nepatīkamajām atmiņām dalās Matīss.

Runājot par traumām, kas bijušas Preimanim, sportistam ilgi nav jāvilcinās ar atbildi. "Viens salauzts un viens atslēgas kaula saites sastiepums, kā arī viena salauzta roka – visas traumas labajai pusei," savas smagākās traumas uzskaita Matīss, piebilstot, ka reizi sezonā ir vismaz viens kārtīgs kritiens, pēc kā "visas malas ir jēlas". Tā kā tās bijušas smagas traumas, arī atveseļošanās process prasījis zināmu laiku – kad bija sastieptas atslēgas kaula saites, atveseļošanās ilga divas līdz trīs nedēļas, taču lūzuma gadījumos sportistam dziedēt traumas nācās gandrīz mēnesi.

Matīss atceras, ka pēc vienas no smagajām traumām sākotnēji naktīs nav gulējis. "Visi trenējās, tu viens pats sēdi mājās. Gāju pastaigāties gar jūru, jo vienkārši morāli nosēdēt mājās, kad visi ir garajos treniņos, ir diezgan grūti." Pēc kāda laika kā alternatīvu pilnvērtīgiem treniņiem var sākt izmantot velotrenažieri, taču Preimanis atzīst, ka to daudz praksē neizmanto. Ar stundu garu treniņu uz trenažiera jau ir pietiekami.

Sportists nenoliedz, ka gūtās traumas būtiski ietekmē tālāko sniegumu un rezultātus sacensībās. "Traumas atspēlējās turpmākajā sezonā. Kaut vai tad, kad normāli uz asfalta nošļūc un viss ir nobrāzts, organismam ir stress un brūces nedzīst. Piemēram, ja kritiens bijis trešdienā un pašsajūta ir bijusi laba, principā sestdien ieplānotās sacensībās ir jānobrauc normāli, bet man reāli nav spēka, jo ķermenis visu laiku ir stresā, nespēj atpūsties traumu dēļ."

Arī treniņprogramma pēc gūtajām traumām nav balansā, un esot būtiski jūtams iztrūkstošais mēnesis, kurā laiks ticis atvēlēts traumu dziedēšanai, nevis aktīviem treniņiem. "Pēc atveseļošanās perioda sāc trenēties, forsēt – jau pēc kāda mēneša tu atkal esi labā formā, taču tā forma noturas divas vai trīs nedēļas, un pēc tam tu esi dziļā bedrē, jo ir iztrūcis mēnesis (līdz ar to arī laiks atpūtai), un treniņprogramma nav bijusi stabila," par grūtībām pēc traumām dalās riteņbraucējs.

Laikā, kad Matīss gāja sporta skolā un arī guva savas smagās traumas, katram nebija savs fizioterapeits, taču tagad viss ir nopietnākā līmenī un tas viss sportistiem ir pieejams. "Kad es guvu traumas, vienkārši aizgāju pie ārsta. Ja ārsts teica, ka mēnesis jāizlaiž, tad tā arī darīju. Tad atkārtoti aizgāju uz rentgenu, ja bija labi sadzijis, tad atkal sāku pilnvērtīgi darboties. Tagad, ja kaut kas būtu salauzts, ietu pie fizioterapeita, vingrotu, kustinātu un darbotos ar to roku."

Diemžēl senās traumas tagad liekot par sevi manīt un ir atstājušas iespaidu. "Tagad var just tās senās traumas. Manā gadījumā fizioterapiju vajadzēja tāpēc, ka man roka tagad nav tik elastīga – pēc lūzuma to vairs nevar kārtīgi salocīt. Vēl arī tas, ka tagad jābūt diezgan uzmanīgam, jo atslēgas kauls "krīt ārā no vietas". Tā dobīte ir izkustināta un kādā neveiksmīgākā kritienā atkal jūt, ka atslēgas kauls izlec no vietas," piebilst Matīss, papildinot, ka pēdējo reizi tā gadījās apmēram pirms pusotra gada.

Matīss atzīst, ka fizioterapeiti sportistiem ir vajadzīgi. Sacensībās tie esot teju kā ārsti – pēc kritieniem apkopjot brūces, izmasējot jutīgās vietas. Tas viss palīdzot atlabšanas procesā un pēc šādas aprūpes varot ātrāk atkopties. "Tā kā sanāk daudz ceļot un mainīt naktsmītnes, var gadīties tā, ka kaut vai matracis ne tā ieguļas, uzreiz kaut kas ir savilkts un tas rada diskomfortu sacensībās, bet fizioterapeits visu izmasē un paliek daudz vieglāk."

"Fizioterapeitiem ir liela nozīme, tas ir liels pluss. Viņš tev braukā līdzi, staipa, plēš muskuļus. Jo tu esi elastīgāks, jo tev ir daudz mazāka iespēja gūt traumu," atziņā dalās Matīss.
Matīss Preimanis atgādina, ka, minoties ar velosipēdu, vienmēr ir jādomā par savu drošību un jālieto tam paredzētie aizsargi un ķivere.