Noderīgi padomi skrējējiem: ultramaratoniste Alma Vītola atklāj savu motivācijas un spēka formulu

Kāda ir panākumu atslēga ceļā uz Latvijā izturīgākās skrējējas titulu? Sportiste stāsta, ka bez drosmes ļauties avantūrām, kas ļauj sasniegt lielākus un mazākus mērķus, apkārtējo cilvēku atbalsts un iekšējā motivācija, kas, kā viņa pati saka, no malas nav nemaz redzama, ir sastāvdaļas, bez kurām ceļš uz panākumiem nav iedomājams. "Jau kopš vidusskolas, kad iesāku skriet, iedvesmojoties no mammas māsas, darīju to sev. Piedalīšanās ultramaratonā sākotnēji nebija mans mērķis – godīgi sakot, pat neiedomājos, ka tas ir sasniedzams, taču mans ceļš palēnām līdz tam aizveda. Sāku ar pusmaratonu, tad maratonu, tad 55 km skrējienu Siguldā, kur ieguvu kvalifikācijas punktu skrējienam apkārt Monblānam. Tajā brīdī nostrādāja mans avantūristes gars un apņēmība, kas lika mēģināt, uzdrīkstēties, un maisam gals bija vaļā. Drosmīgajiem pieder pasaule," smaida Alma.

Šobrīd Alma savu dzīvi bez skriešanas vairs nevar pat iedomāties un uzskata, ka to var iemīlēt ikviens, ja vien iemācās baudīt pašu procesu, nekoncentrējot uzmanību uz grūtībām.

Pirms iesākt skriet, Alma iesaka visu darīt pakāpeniski, palēnām. Vispirms nospraust sev mazāku, nevis nereālu mērķi, un uz to iet, piemēram, sākot ar mazākām distancēm. Vienmēr jāpaļaujas uz sevi, ka iecerēto distanci izdosies noskriet. Runājot par paļaušanos uz sevi, Alma min Brazīlijas džungļu skrējienā iegūto pieredzi: "Lai vai kā es Latvijā gatavotos džungļu skrējienam, pilnībā gatava es nebiju. Kā gan var Latvijas klimatiskajos apstākļos sagatavoties 45 grādu karstumam, regulāriem lapseņu kodumiem un citiem faktoriem, kas nāk līdzi tropu klimatam." Īpaši skarba šajā skrējienā ir bijusi pēdējā diena, kad tiešām vairs nav gribējies skriet, taču Alma neapstājās, par spīti tam, ka garākā distance ilga vairāk nekā diennakti.

"Man šķiet, ka daudziem patika skriet ir sabojāta skolas laikā, kad visus izdzina ārā un lika skriet pēc kādiem normatīviem. Taču skriešanu nevajadzētu asociēt ar to, kāda tā bija sporta stundās." Džungļu maratona uzvarētāja tic, ka arī skriešanas neentuziasti var iemīlēt skriešanu, tikai jāatrod sava skriešanas formula – kā, kur, kāpēc tu skrien. "Vispirms jāsaprot, vai tev patīk skriet vienam, vai bariņā. Vai gribi skriet klusumā ar savām domām, vai arī ar kādu kopā runājoties. Man, piemēram, patīk skriet vienai, bet lielajos skrējienos, kad ir lūzumpunkti, noder ārēja motivācija. Tad ir vieglāk, ja kāds ir blakus." Kad ir grūti, Almai uz priekšu palīdz kustēties doma, ka pēc grūtiem kilometriem seko vieglāki, kā arī mūzika austiņās. Tā novērš uzmanību no sāpēm un traucēkļiem. "Dodos skriet, ja ikdienā iestājas rutīna un pietrūkst enerģijas."

"Pirms jebkura skrējiena es domāju par foršo skriešanas procesu, ko izbaudīšu, kādas emocijas piedzīvošu, ko redzēšu sev apkārt, un par to, ka finišēšu, nevis par rezultātu," teic ultramaratoniste. "Uzliekot sev rāmjus, kuros gribam kādā skrējienā iekļauties, mēs izdarām uz sevi spiedienu, kas neveiksmes gadījumā var pat demotivēt un neļauj mums izbaudīt skriešanu kā tādu." Pirms garajiem skrējieniem viņa nekad nezina, kāds un cik grūts tas būs, bet paļaušanās uz saviem spēkiem aizved līdz finišam un pat līdz labam rezultātam.

Papildus ikdienas skrējieniem pa ierastām takām un ceļiem, sevi ir jāizaicina, lai neieslīgtu rutīnā. "Man regulāri vajadzīga drosme, jo laiku pa laikam speru soli nezināmā virzienā, lai būtu jāiespringst. Piemēram, Brazīlijas piedzīvojumā katru dienu kļuva arvien smagāk, kļuvu arvien vairāk nogurusi. Un tad pienāca garā diena – startē pusčetros no rīta un finišē nākamās dienas rītā – pāri upēm tumsā, apmaldījusies džungļos. Kad esi to paveicies, tevī viss izmainās. Pēc laika grūtības aizmirstas, un paliek vien labās emocijas," tā Alma sevi par sevis izaicināšanu.

Uzdrošinoties kaut kam jaunam, piemēram, pusmaratona noskriešanai, būs šaubas gan pašam, gan apkārtējiem, bet no tām ir jātiek vaļā un jākustas uz priekšu. "Man apkārtējo šaubas nav būtiskas, ja esmu izdomājusi, ka man kaut ko gribas un vajag izdarīt, tās man neliek mainīt savu plānu. "Ir bijuši brīži, kad es vaicāju sev – kāpēc man šo vajadzēja? Un tas ir lielākais pārbaudījums. Gan fiziskā, gan emocionālā slodze, kas iedveš šaubas un ietekmē tempu."

"Arī no katra neveiksmīgāka skrējiena ir jāpaņem tas labais – emocijas un ne tik labā pieredze, lai to pareizā veidā izmantotu nākamajā reizē. Man ir bijuši smagāki mači, kur daudz kas ir nogājis greizi un pēc finišēšanas šķiet, ka neesmu sasniegusi mērķi, bet ieguvusi tikai sāpošas kājas. Taču pēc kāda laika, kad sāpes pazudušas, saprotu, kas ir sausais atlikums – dažādās emocijas, pieredze un prieks par izdarīto."

Lai arī Alma ir ļoti optimistiska, nesatricināma meitene, arī viņa ir saskārusies ar grūtībām un neveiksmēm. Pirmajā skrējienā ap Monblānu viņai neizdevās sasniegt finišu, tāpat grūts bijis arī 160 kilometru garais skrējiens Horvātijā. Lai vai kā – abas reizes viņa saskata kā mācību, kas stiprina.

Arī turpmākās ultramaratonises Almas Vītolas avantūras prasīs drosmi. "Augusta sākumā plānoju piedalīties 114 kilometru garā skrējienā Cēsīs, bet divas nedēļas pēc tā – pasaules čempionātā rogainingā, kur komandā būs jāskrien 24 stundas. Šobrīd treniņu grafikam mazliet traucē sesija augstskolā, bet tik un tā atrodu laiku, kad gatavoties. Skrienu vismaz piecas reizes nedēļā vienu līdz četras stundas, un ik pa laikam piedalos arī sacensībās, kas noder treniņiem." Pat, ja Almai kādā brīdī garo distanču skriešana varētu apnikt, viņa pieļauj, ka tās vietā nāktu alpīnisms, jo viņai ļoti patīk kalni.

Lai iedvesmotu arī citus jauniešus atļauties sapņot lielus sapņus un mērķtiecīgi strādāt to piepildīšanai, papildu sportiskajām aktivitātēm Alma ir kļuvusi par vienu no jauniešu motivācijas programmas "MOT. Izvēlies drosmi!" vēstnesi.

Interviju ar Almu pēc džungļu skrējiena iespējams izlasīt šeit.