Uzvarēt anoreksiju un kļūt par bikini fitnesa čempioni

Vai piekritīsiet, ka pirmais uzmanību piesaistošais ir varones vārds? Nē, ne jau tas, ka tas ir dubultvārds, bet – tik neparasts salikums. Izrādās, tas bijis vecāku kompromiss – viņi nekādi neesot varējuši vienoties: tētis meitiņu gribēja saukt par Mariju, mamma – par Larisu. Galu galā nolēma par labu abiem. "Priecājos, ka man ir divi vārdi, jo īpaši – tik neparastā salikumā. Pat nevaru pateikt, kurš vārds man patīk labāk. Katram no tiem ir pilnīgi atšķirīga enerģija, un tas man daudz nozīmē. Šie divi vārdi it kā apraksta divas pilnīgi atšķirīgas manas šķautnes. Marija – ļoti vienkārša, labsirdīga, atklāta, Larisa – ļoti nopietna, mērķtiecīga, koncentrējusies un vienmēr sasniedz mērķi," stāsta jaunā sieviete.

Bērnībā Larisai Marijai neesot bijis nekādu mērķu, viņa vienkārši sapņojusi – brīžam par to, ka būs dziedātāja, brīžam – ka būs aktrise, stjuarte. Vēlāk ieinteresējusies par jurisprudenci un žurnālistiku. Lai gan no septiņu gadu vecuma bijusi uz "tu" ar sportu, profesionālo ikdienu ar to nekad nav domājusi saistīt. Viņa peldējusi, dejojusi un 12 gadus nodarbojusies ar karatē, kopumā nopelnot vairāk nekā 100 dažādu apbalvojumu.

Larisa Marija atzīstas, ka skolas gados jutusies nomākta un sasaistīta, kautrējusies un baidījusies publiski uzstāties – pat stundā uzdoto dzejoli, kas jāmācās no galvas, skaitījusi nevis klases priekšā, bet starpbrīdī – aci pret aci ar skolotāju. Atslābt un iejusties neesot bijis laika: "12 skolas gados es sešas reizes mainīju skolu, ik reizi citi klasesbiedri, skolotāji, nemitīgi bija jāpielāgojas jaunajiem apstākļiem. Tas nebija viegli."

Šajā periodā bijis daudz negatīvu emociju, ko Larisa Marija aktīvi "apēdusi". "Bērnībā nekāds retums nebija izsalkums, mēs cīnījāmies par katru drupačiņu, saldumi uz galda bija īsts notikums. Mēs vienmēr ievērojām noteikumu – apēst visu līdz pēdējam kumosiņam, tādā garā arī viss bija. Tagad saprotu, ka nepareizie ēšanas apstākļi un pagātnes izsalkums veicināja pieņemšanos svarā vēlāk, kad vairs nebija tāda trūkuma, gluži pretēji – kaloriju pēkšņi bija par daudz. Paradums apēst stresu izveidojās bērnudārzā: ja es raudāju, audzinātāja deva padzerties cukurūdeni, attiecīgi parādījās atkarība – negatīvās emocijas izraisa nevaldāmu vēlmi pēc salduma, vienkāršajiem ogļhidrātiem. Šādu sakarību bērna galvā bieži vien ieliek arī vecāki, dodot atvasei saldumus kā mierinājumu. Ļoti viegls veids, kā nomierināt, taču – ļoti slikts, jo veidojas nepareizi ēšanas paradumi."

Viss minētais un liela traģēdija pusaudža vecumā Larisu Mariju noveda līdz bulīmijai, bet vēlāk – anoreksijai. "Kad zaudē vērtīgāko, kas tev ir, pārējās šīs pasaules problēmas šķiet tīrie sīkumi. Pats briesmīgais notikums mani padarīja ļoti stipru, audzināja raksturu, izturību un neticamu gara spēku. Sapratu, ka šajā pasaulē sevi aizstāvēt varu vien es pati, neviens man nepalīdzēs. Ja gribi sasniegt savu mērķi, dienu un nakti ir jāstrādā, viegli nebūs, gluži pretēji – būs grūti, ļoti grūti. Bet tāda ir dzīve, jāstrādā ar to, kas ir."