Vai ikviens var noģībt kā Ušakovs? Kādi ir skriešanas riski un kā tos nepieļaut  (4)

Lai ar kādu sporta veidu kaut vai amatiera un "mīlētāja" līmenī nodarbotos, tas ir jādara pareizi. Pat visnevainīgākā viena kilograma hantelīšu cilāšana var beigties ar vizīti pie fizioterapeita, kurš liks kopā muskuļus un saites. Pat īss pāris kilometru skrējiens sacensībās var beigties "ātrajos". Galu galā, arī kartupeļus rokot, var sabeigt gan rokas, gan muguru... Negribas biedēt, taču jebkurai slodzes nodarbei ir jāpievēršas nopietni un sacensībām jāgatavojas saprātīgi, pat ja mērķis ir tikai "piedalīties". Savlaicīgi iesākti ilgstoši treniņi, vēlams, speciālista klātbūtnē vai vismaz ar padomu, ir laba lieta, bet ko ņemt vērā brīdī, kad sacensības ir jau rīt un pašam šķiet, ka visi "mājasdarbi" padarīti?

Skaidrs, ka sacensībām jāgatavojas laicīgi. Šogad Rīga uzņem pirmo pasaules čempionātu skriešanā, kurā var startēt ikviens interesents, jo distanču garums to atļauj. Kurš gan nenoskries vienu jūdzi (1609 metrus) vai piecus kilometrus? Bet svarīgāks ir jautājums – ko darīt, lai finišā nenoģībtu kā Nils Ušakovs?

Pieminētais atgadījums ar bijušo Rīgas mēru ir pat ļoti pamācošs, un tas būtu jāņem vērā jebkuram neatkarīgi no izvēlētās skriešanas distances, vai tā būtu viena jūdze, 5 km, 10 km, bet jo īpaši pusmaratons, vēl jo vairāk – maratons.

"Otrs – svarīgi ir, kāds tu ierodies uz startu. Vai cilvēks ir atpūties, pilnvērtīgi atjaunojies, sagatavojies, arī uzturvielu ziņā, pietiekami daudz dzēris ūdeni utt. Un trešais – spēku sadalīšana distancē. Ja mērķis ir sasniegt ļoti augstu rezultātu, tas no organisma prasīs daudz resursu, līdz ar to arī apgādes sistēmām – sirds un elpošanas sistēmai – būs jāstrādā pastiprināti. Skrējienā ir jāsabalansē muskuļu sistēmas darbs," saka Latvijas Sporta medicīnas asociācijas prezidente, sporta ārste Sandra Rozenštoka.