Pārsteidzošā izskata dēļ sevišķi augstu tika vērtēti Siāmas kaķi, Turcijas Angoras kaķi un garspalvainie Persijas kaķa priekšteči. Daudzi tālaika kaķmīļi blakus eksotisku šķirņu kaķiem mājās turēja arī vienkāršus mājas kaķus.
Parastie mājas kaķi krāsas un skaistuma ziņā noteikti varēja sacensties ar jebkuru ievesto kaķi, taču viņi netika uzskatīti par pietiekami interesantiem. Sabiedrībā turpināja pastāvēt uzskats, ka šie kaķi ir ļoti parasti. Tā kā cilvēkiem nebija vēlēšanās izcelt kādu noteiktu kaķa iezīmi vai īpašību, šo kaķu vairošanās norisēm netika pievērsta nekāda uzmanība, tāpēc parasto mājas kaķu daudzveidība bija visai iespaidīga.
Taču daži kaķu turētāji kaķu pārošanai nolēma izmantot arī parastos angļu mājas kaķus, viņu stipro miesasbūvi pretstatot Austrumu īsspalvaino kaķu tradicionālajam smalkumam. Kaķu audzētāju mērķis bija iegūt kaķi ar spēcīgu Angoras kaķa (Persijas garspalvainā kaķa priekšteča) stāvu, bet ar īsu apmatojumu.
Lai iegūtu šādu kaķi, selekcionāri savus kompaktos mājas kaķus ar stipro miesasbūvi sapāroja ar Persijas kaķiem. Šķirne, kas radās šīs krustošanas rezultātā un ko tagad pazīstam kā Britu īsspalvaino kaķu šķirni, sākumā tika veidota zilās kažoka krāsas dēļ, jo tā tajā laikā bija ļoti populāra un moderna. Briti nebija vienīgie, kas nodarbojās ar kaķu pavairošanu un rādīšanu izstādēs.
Interese par šķirnes kaķiem radās arī kontinentā. Arī tur kaķu audzētāji sāka radīt īpašas kaķu šķirnes, izmantojot savus mājas kaķus. Eiropā audzētie kaķi bija līdzīgi Lielbritānijā audzētajiem, taču šķirnes nosaukums bija Eiropas, nevis Britu īsspalvainais kaķis. Tā kā abas šķirnes bija ļoti līdzīgas un Angoras kaķi tika regulāri pāroti gan ar Britu, gan ar Eiropas īsspalvainajiem kaķiem, drīz starp Lielbritānijas un Eiropas kaķu audzētājiem sākās nesaprašanās.
Tajā pašā laikā arī Skandināvijā sāka kaķu pavairošanu, lai iegūtu šķirnes ar īsu apmatojumu. Arī šos kaķus sauca par Eiropas īsspalvainajiem kaķiem, taču viņi bija pilnīgi cita tipa nekā īstie Eiropas īsspalvainie kaķi, jo Skandināvijā atšķirībā no citām valstīm kaķu audzētāji centās šķirnes līniju uzturēt tik tīru, cik vien iespējams, turklāt bija aizliegta šo kaķu pārošana ar Angoras kaķiem un vēlāk arī Persijas garspalvainajiem kaķiem.
Tas viss radīja ievērojamu sajukumu. Eiropas īsspalvainajiem kaķiem bija noteikts standarts, turpretī, ja šīs šķirnes kaķi nāca no Nīderlandes, Vācijas vai citas valsts, viņi visai maz līdzinājās Skandināvijā audzētajiem Eiropas īsspalvainajiem kaķiem, kuri bija ļoti līdzīgi Britu īsspalvainajiem kaķiem. Par spīti tam Skandināvi regulāri no Lielbritānijas ieveda Britu īsspalvainos kaķus un piedalījās ar tiem izstādēs. Tā divas dažādas šķirnes pastāvīgi tika vērtētas pēc vieniem un tiem pašiem šķirnes standartiem.
Tam nebija jēgas, tāpēc Eiropas īsspalvaino kaķu audzētāji no Skandināvijas iesniedza lūgumu FIFe katram kaķu tipam piešķirt savu nosaukumu. FIFe lūgumu apmierināja, un kopš 1982. gada 1. janvāra tikai Skandināvijas īsspalvainie kaķi, kam ir smalkāka miesasbūve, tiek saukti par Eiropas īsspalvainajiem kaķiem.
Kopš tā laika pārējie Eiropas īsspalvainie kaķi tiek dēvēti par Britu īsspalvainajiem kaķiem un klasificēti pēc tādiem pašiem standartiem kā Britu īsspalvainie kaķi. Tas bija loģisks solis, ņemot vērā šo kaķu izcelšanos, pavairošanas mērķus un izskatu.
Eiropas (Skandināvijas) īsspalvainais kaķis tā arī ir palicis vienkāršs lauku kaķis. Savukārt Britu īsspalvainais kaķis īsā laikposmā ir kļuvis par iecienītu šķirnes kaķi ar izcilu ārieni. Šīs šķirnes kaķi laiku pa laikam tiek sakrustoti ar Persijas garspalvainajiem kaķiem, lai nodrošinātu Britu īsspalvainā kaķa īpašību noturību. Tas nav vienīgais iemesls, kāpēc Persijas garspalvainajiem kaķiem ir tik ievērojama ietekme uz Britu īsspalvainajiem kaķiem – šos kaķus pāro, lai gadu gaitā iegūtu arvien jaunas Britu īsspalvaino kaķu kažoka krāsas.
Lai gan sākotnējā Britu īsspalvainā kaķa kažoks ir zils, kā arī dažās citās pamatkrāsās un ar citu krāsu svītrām, mūsdienās šie kaķi ir sastopami daudzās un dažādās krāsās. Nesen izveidotās Britu īsspalvaino kaķu krāsas (šokolādes, ceriņu, šinšillas, tumši sudrabainā, zeltainā un ar Himalaju faktoru) norāda, ka iespējas nebūt nav izsmeltas.
Raksta tapšanā izmantota Esteres Verhofas-Verhallenas enciklopēdija "Kaķi".