Tūkstošiem gadu cilvēki ir iejaukušies suņa attīstībā, pārvēršot samērā kluso vilku par vaukšķošu suni. Suņi ir labi sargi, jo viņiem ir četras reizes asāka dzirde nekā cilvēkiem.
Ilgstoši veikuši suņu atlasi tieši pēc viņu spējām reaģēt uz vismazāko troksnīti ar skaļu riešanu, cilvēki piepeši nolēma, ka tā ir viņus traucējoša suņa īpašība.
Dažu šķirņu suņi rej vairāk nekā citi. Runājot vispārināti, mazie sunīši, īpaši terjeri, ir kvankšķētāji, turpretim lielie suņi izturas diezgan klusi. Pretriešanas operācija ir caurumu izduršana suņa balssaitēs. Tikai retais veterinārārsts būs ar mieru veikt tamlīdzīgu operāciju. Izņēmums ir Japāna, kur riešanu uzskata par suņa visbriesmīgāko noziegumu.
Veterinārārsti iesaka noskaidrot, kāpēc suns nemitīgi rej, un tad ar atbilstošiem dresūras paņēmieniem panākt, lai viņš no šī traucējošā paraduma atsakās. Ja tas izrādās neiespējami, var izmantot interesantu pretriešanas metodi, kura izdomāta Francijā – sunim apliek īpašu kaklasiksnu, kura satur ampulu ar citronmelisas eļļu. Kad suns rej, paveras mikroskopiska sprauga un ap rējēju izplatās diezgan stipra citrona smarža. Suns acumirklī pārtrauc riet. Pēc neilga laika vairums suņu aptver, ka nedrīkst riet, ja viņiem piestiprināts šīs smaržas avots.
Raksta tapšanā izmantota Brūsa Fogla grāmata "101 jautājums, ko suns uzdod cilvēkam".