1963. gadā ģenētiķe Džīna Sadžena sapāroja mājas kaķa runci ar Āzijas savvaļas leopardkaķa kaķeni, lai iegūtu kaķēnus ar savvaļas kaķiem raksturīgo ķermeņa punktojumu. Viena kaķene, kas tika iegūta metienā un nosaukta par Kinkinu, tika sapārota ar savu tēvu, un metienā piedzima gan vienkrāsaini, gan punktoti kaķēni.
1981. gadā Džīna kopā ar doktoru Vilardu Kintervallu, citu ģenētiķi, izstrādāja speciālu programmu bengāļu kaķu selekcijai. 1988. gadā tika apstiprināts šķirnes standarts, bet daudzi Eiropas klubi šo šķirni vēl neatzīst.
Bengāļu kaķim ir garš, muskuļots ķermenis, kājas vidēji garas un spēcīgas; aste gara un muskuļota. Galva apaļa, spēcīga; plats, vidēji garš deguns. Ausis lielas, labi atvērtas, plati novietotas. Vilna ir mīksta, zīdaina, labi pieguļ ķermenim.
Krāsojums pilnīgi atšķiras no citu kaķu tebi krāsojuma, jo plankumi novietoti horizontāli un ideālā gadījumā veido rozetes. Vilnas krāsojums izveidojas ap gadu.
Kaķim jābūt ar līdzsvarotu, mīlīgu temperamentu, kas ir īpaši svarīgi sakarā ar to izcelsmi no savvaļas kaķiem. Šodien sastopamas divas krāsu varietātes: sarkani punktots, kad uz oranžā fona izvietoti brūni plankumi, un melni punktots – uz mahagonija krāsas fona izvietoti melni plankumi.
Eiropā visvairāk izplatīti Beļģijā un Holandē. Par šādiem kaķiem Latvijā ziņu nav.
Raksta tapšanā izmantota Vijas Klučnieces grāmata "Kaķi".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!