Tie bija īpaši izplatīti Vācijā ap 1930. gadu, taču Otrā pasaules kara laikā šī varietāte praktiski tika pazaudēta, un selekcionāriem nācās pūlēties turpat 20 gadus, lai to atjaunotu.
Sarkano persiešu vairošana saistīta ar zināmām grūtībām, jo nav viegli iegūt vienmērīgi krāsotu kaķi bez svītrām un tumšākiem plankumiem. Sarkano persiešu krāsa variējas no sarkani rudas līdz pat mahagonija tonim. Bieži sarkanas krāsas kaķiem ir nedaudz gaišāks krāsojums uz zoda, kājām un astes.
Nekādā gadījumā astes galiņa spalvas nedrīkst būt baltas – šāds kaķis izstādēs nesaņem titulus! Arī deguna galiņam jābūt spilgti rozā, uz tā nedrīkst būt melni punktiņi, kas norāda uz tebi krāsas klātbūtni.
Vislabākos sarkanos persiešus iegūst, pārojot sarkanu vai sarkanu marmorkrāsas runci ar bruņurupuča krāsas (melns ar rudu) kaķeni. Labus rezultātus iegūst, pārojot sarkanu kaķeni ar zilu vai sarkanu runci. Interesanti, ka, pārojot vienas krāsas dzīvniekus sarkanā krāsā, kopējais tips uzlabojas atšķirībā no citām krāsām, kur tas var pasliktināties.
Protams, šodien pieejami gan šampūni sarkaniem kaķiem, gan speciāli pūderi, kurus izmanto kaķu īpašnieki, lai uzlabotu krāsu pirms izstādes. Jebkurā gadījumā mājās vispirms vairākas reizes jāizmēģina dažādie paņēmieni, lai prastu savu sarkano persieti sagatavot izstādei atbilstošā kvalitātē.
Raksta tapšanā izmantota Vijas Klučnieces grāmata “Kaķi”.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!