Ēdamās zivis kaut kad ir jāēd. Galvenās kļūdas, ko pieļauj dīķu saimnieki

"Lai dīķis pilnībā neaizaug ar zālēm, ļoti populāri ir laist amūrus un platpierus, vislabāk abus kopā. Viņi ir kā ūdens mauriņa pļāvēji, tikai jāatceras viena svarīga lieta, ka jums par to dīķīti arī ziemā būs jārūpējas, citādi tās zivtiņas noslāps. Protams, ne visi var iegādāties amūrus vai platpierus, tad cilvēki izmanto dažādas manuālas lietas, kā tos ūdens augus ierobežot. Viens ir pļaušana, tad ir speciāli grābekļi, ko velk pa grunti un velk ārā tās zāles, var arī citādi – stādīt ūdensaugus, piemēram. Tās varētu būt ūdensrozes, kas ļoti labi noklāj ūdens virsmu un arī neļauj ūdenim tik ļoti uzsilt. Vienīgi jāatceras, ka tā ūdensaugu pļaušana daudz ko dod, ja jūs to darāt uz veģetācijas sezonas beigām, kad tā maksimālā masa ir ūdensaugu ķermeņos, respektīvi, pašos augos, nevis saknēs, ja tas notiks par vēlu, uz septembra pusi, tad nopļausiet tukšu masu, kura, protams, nepūs tajā ūdenskrātuvē, bet tomēr labāk pļaut ir vasaras beigās, kad vēl diena ir pietiekoši gara."

Bet kādas ir galvenās kļūdas, kuras nereti pieļauj dīķu saimnieki? "Sāksim ar klasiku, tie, kas audzē foreles, bieži vien nopērk foreles un aizmirst par to, ka tur ir ielaidis vienu līdaciņu. foreles mazuļi tomēr ir salīdzinoši dārgi, cerēt, ka tā viena līdaciņa tur ēdīs tās karūsiņas un tās forelītes neaiztiks, nevar. Patiesībā viņa neaiztiek tās karūsiņas un ēd forelītes. Tā ir tā klasika, ka bieži vien ielaiž sugas, kuras nav domātas turēšanai kopā. Otra rupjākā kļūda ir tā, ka ielaiž karpas pie forelēm – ar domu, ka apēdīs to nokritušo barību, tādā veidā dīķis tiks izmantots lietderīgāk. Atkal ir milzīga kļūda, jo karpas izaug diezgan ātri. Tad, sasniedzot kādus vairākus kilogramus, sāk darīt to savu ierasto darbu, viņa rok un vienkārši duļķo grunti. Tas dīķis paliek nebaudāms, viņa vienkārši viņu aizrok, var teikt, ka viena kilogramīga karpa sezonas laikā pārcilā vairākus kubikmetrus augsnes.

Kas attiecas uz siltumdīķiem, tad tur klasiskās kļūdas ir tādas, ka ielaiž mazus amūriņus un platpierīšus, kur jau dzīvo kaut kādi plēsēji, vai tie ir asari, vai līdakas. Pie plēsējiem uzreiz ir jālaiž klāt lieli amūri, lieli plēsēji, tad būs drošība, ka viņus neapēdīs tie, kas tur jau dzīvo.

Ir ļoti svarīgi saprast – ja jūs iegādājaties kaut kādas zivtiņas, tad ir jābūt mērķim, ja gribat priekam, tad pērk tās, kas ir priekam, tās parasti ir visas krāsainās sugas – zelta līņi, zelta foreles, zelta karūsas, zelta ālanti. Mēs viņas neēdam, par viņām priecājamies, viņas tur aug un viss ir kārtībā. Ja iegādājas ēdamas zivis, karpas, foreles, līņi, palijas, stores, jāsaprot, ka kaut kad viņas ir jāēd. Tas pareizais cikls ir tāds, ka tad, kad augšanas sezona beidzas – septembrī, oktobrī –, tad arī sāk tās zivis lietot pārtikā. Tas, kas parasti notiek, cilvēki ir ļoti priecīgi, izaugušas lielas zivis. Kādu kļūdu viņi pieļauj – viņi turpina priecāties, turpina barot un atstāj pa ziemu, tad bieži vien ir tā, ka, ja nav tās aerācijas, tās zivis aiziet bojā, ja tā aerācija ir, protams, varat audzēt zivis uz priekšu, bet jāņem vērā, piemēram, karpai, ja viņa būs jau divi kilogrami, tad tā platība būs jau par mazu. To 10 kvadrātmetru vietā viņai jau vajadzēs 20 kvadrātmetrus, tātad – kaut kādu daļu zivju vienmēr ir jāizņem ārā. Ja runā par barojamām zivīm, tās ir karpas un foreles, jāatceras, ka pirms viņu ēšanas ir svarīgi viņas paturēt badā, respektīvi, nedot ēst, vismaz trīs dienas, bet vēlams būtu divas nedēļas, tad tai zivij gaļas kvalitāte ir ļoti laba un viņa ir attīrījusies no visiem vielmaiņas gala produktiem. Gaļa būs tīra un garšīga."

Bet lai tiktu līdz brangam lomam savā dīķī, tad ar zivju ielaišanu vien būs par maz, jo jāatceras, ka uz šo lomu ir arī daudz citi tīkotāju. "Tie, protams, ir ūdensputni, no šiem "draugiem" nosargāt ir diezgan pagrūti, tur var vilkt gar dīķi elektrisko ganu, kas neļauj tam putnam pieiet pie ūdens, bet visefektīvāk ir nosegt dīķus, kuri nav lieli, ar tīklu no virsas. Svarīgi zināt, ka bieži vien dīķiem, kuri ir rakti tuvu grāvjiem, upītēm, ezeriem, vienmēr pastāvēs risks no zivjēdājiem – dzīvniekiem. Ūdrs un Amerikas ūdele, pret tiem gan vislabākais ir elektriskais gans, vismaz no četrām dzīslām un piecus centimetrus no zemes, bet, protams, šis nepalīdz pret divkājaino zivju mīlētāju, tātad – jādomā arī par to, kā nosargāt no negodprātīgiem cilvēkiem. Tam liek kameras, tad labi redzi, kas to dīķi apciemo, arī dzīvnieku gadījumā tas palīdz."

Tātad, ja vēlamies savu dīķi ar zivīm, tad jābūt gataviem tam, ka rūpju netrūks, bet, protams, būs arī prieks.