"No vecākiem un paziņām dzirdēju, ka "koju" dzīve ir jautra. Domāju, ka arī gribētu dzīvot "kojās", izmēģināt to "vaibiņu". Neteiktu, ka baigi "tusējos". Vienkārši te dzīvoju un guļu, te glabājas manas mantas," man, kad gatavoju publikāciju studentu medijam, stāstīja paziņa. Bet kā tu iztēlojies "kojas"? Kā ir patiesībā...
"Uzmanību, uzmanību, ēkā ir izcēlusies bīstama situācija. Lūdzam visus, saglabājot mieru, doties uz ēkas izeju. Uzmanību, uzmanību..." turpina gaudot sirēna. Neiet ārā nedrīkst – nekad jau nevar zināt. Atbraukušas divas ugunsdzēsēju mašīnas, viena policijas. Ārā stāv bariņš studentu – daži uzjautrināti, citi sabijušies, bet dūmu nav un neko nedzēš. Pēc brīža var iet atpakaļ. Vainīgais šoreiz? Cepti pelmeņi. Citreiz tas ir bez uzraudzības uz plīts atstāts sautējums. Vai makaroni – arī tie ļoti iecienīti. Varētu jau apstrīdēt stereotipus par studentiem un "roltoniem", pelmeņiem vai makaroniem ar sieru, bet... kaut kā neprasās.
Pēc trauksmes signāla visi var iet atpakaļ uz istabiņām. Manā pie durvīm karājas 2011. gada kalendārs – ārā mest žēl, tāda kā relikvija. Grīda brūni krāsota vairākās kārtās tā, ka var noplēst sakaltušas krāsas strēmeles. Bet spraugas starp dēļiem tik lielas, ka tur ieripo arī mazie makaroni, kurus nevar dabūt ārā. Katrā stūrī pa šaurai gultai un galdam, un drēbju skapītim. Ir vēl arī ledusskapis un kopīgs plaukts kastroļiem un pannām. Virtuve visam gaitenim ir koplietošanas. Tāpat arī duša un tualetes.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
