Rudens ir ražas mēnesis, taču ne vienmēr visas dabas veltes izdodas realizēt. Īpaši, ja runājam par ābelēm ābolu gadā, kad zari pilni un līki no smagās nastas. Kaut ko paspējam apēst, kaut ko salikt pagrabā, kaut ko sataisīt sulās un "zaptēs". Ko darīt ar pārējiem? Īpaši tiem, kas jau zem koka sakrituši un paspējuši sabojāties? Vai ar ķerrām vien tos varam vest uz komposta kaudzi? Ko mēs varam darīt, lai paātrinātu to sadalīšanos?
Šo problēmu atrisināt palīdz Dārzkopības institūta (DI) speciālisti: vadošais pētnieks Dr. agr. Edgars Rubauskis, zinātnieces Ph. D. Inga Moročko-Bičevska, Dr. biol. Laila Ikase, Dr. sc. ing. Dalija Segliņa.
Rubauskis skaidro, ka ābolus, kas jau nokrituši, tai skaitā tos, kuri, vācot ražu, nobiruši, ja vien jau nav pārgatavojušies, var savākt un no tiem spiest sulu, pasterizējot to. "Svarīga ir augsta temperatūra, lai mikroorganismi no augsnes, kas saskārušies ar augli, lai arī augļi tiek mazgāti, neradītu nevajadzīgus procesus, tai skaitā rūgšanu. Arī sulu spiešanai labāk būtu, ja augļi būtu plūkti no koka, bet kāda iemesla dēļ brāķēti un nav nolikti ilgākai glabāšanai," skaidro pētnieks. Bumbieri, kad tie nonāk līdz zemei, bieži jau ir kondīcijā, kad nav vairs lietojumi un ir pārgatavi. Tādus sulu spiešanai nelabprāt pieņem.
Lai turpinātu lasīt, iegādājies abonementu.
Lūdzu, uzgaidi!
Pielāgojam Tev piemērotāko abonēšanas piedāvājumu...
Abonēšanas piedāvājums nav redzams? Lūdzu, izslēdz reklāmu bloķētāju vai pārlādē lapu.
Jautājumu gadījumā raksti konts@delfi.lv
