Kad pienācis laiks palaist... 13 jautājumi par mājdzīvnieku iemidzināšanu

Diemžēl mājdzīvnieku mūžs ir īsāks nekā viņu saimniekiem, tādēļ agri vai vēlu esam spiesti atvadīties. Man nācies iemidzināt trīs kaķus, un katru reizi tā bijusi ļoti smaga un emocionāli sāpīga pieredze. Kā saņemties šim solim? Kurš ir tas mirklis četrkājainā drauga slimībā, kad citas izejas tik tiešām vairs nav? Kā notiek eitanāzijas process un kas notiek pēc tam? Uz šiem un citiem smagiem jautājumiem atbild "PetCity Candera klīnika" galvenā veterinārārste Solvita Buivide. Solvita dzīvniekus ārstē jau divdesmit gadus un savā praksē ir daudz piedzīvojusi.

Vienotu kritēriju iemidzināšanai nav – viss ir ļoti individuāli. Ja dzīvniekam ir ļoti smaga slimība un viņš cieš, ja viņam nav iespējams palīdzēt ar medikamentiem vai kā citādi uzlabot dzīves kvalitāti, tad jādomā par eitanāziju.

Kad ārstēt, bet kad atvadīties?

Ja dzīvnieks cieš un viņam nav iespējams palīdzēt ar medicīniskiem līdzekļiem, vajag vaicāt sev – vai mans dzīvnieks ir pelnījis šādas mokas?

Piemēram, sunim onkoloģija – tā ir smaga slimība. Ja dzīvniekam ir apetīte, viņš ar prieku sagaida saimnieku, viņam vēl mirdz acis. Protams, ka šo dzīvnieku nevajag iemidzināt. Bet, ja mājdzīvnieks no guļvietas pieceļas tikai, lai nokārtotos, ja viņš ēd tikai tad, ja saimnieks pienes pārtiku un baro ar karotīti, tad tā vairs nav dzīve, bet eksistēšana.

Mēdz būt situācijas, kad dzīvnieks ir ļoti vecs, viņam nav acīmredzamu kaišu, tomēr pašsajūta ir ļoti slikta. Tādā gadījumā, ja saprotat, ka tā nav dzīve, bet gan eksistēšana, iemidzināšana būs humāns veids, kā atvieglot ciešanas. Veci dzīvnieki bieži vien ir ļoti vārgi. Jā, pastāv tādas slimības, ar kurām kaķis vai suns ēdīs līdz pat pēdējam elpas vilcienam, tomēr tas nenozīmē, ka viņiem ir apmierinoša dzīves kvalitāte.