Astainie psihoterapeiti jeb kā Vītolu ģimenē neviļus nonāca 11 kaķi  (1)

Vītolu ģimene dzīvo Jūrmalā – mamma Karīna, tētis Mārtiņš, dēls Lauris, kurš nu jau izlidojis no mājām savā dzīvē, meita Rebeka, kura patlaban tehnikumā Smiltenē mācās par veterinārārsta palīgu, un jaunākā meita Megija, kurai tagad ir 10 gadu. Bez kaķiem vēl ir divi suņi, pundurtrusis un akvārijs ar zivtiņām, bet reiz arī bijušas jūrascūciņas. Viņi mīl dzīvniekus, un dzīvnieki mīl viņus. Tas ir neapgāžams fakts, kas savu patiesību pierādījis ne reizi vien.

Vītoliem allaž bijis kāds mājdzīvnieks, arī toreiz – pirms četriem gadiem. Divi suņi, jūras cūciņas un balts kaķis, kurš kādudien izdomājis doties uz citiem medību laukiem. Ģimenē visi bija satriekti līdz sirds dziļumiem. "Nozvērējos, ka kaķa mums vairs nebūs, jo pārdzīvojums bija ļoti liels, visi raudājām. Izturējām mēs precīzi trīs dienas. Nevarēju skatīties, kā vakaros bērni sēž dīvānā ar kaķa bildīti rokās un raud balsī, pašam no tā visa arī bija liels kreņķis," stāsta Mārtiņš.

Tad ģimenē ieradies Persijs – strīpaini raibs kaķis, kuru adoptēja no biedrības "Dzīvnieku palīdzības dienests". Nedēļu kaķēns dzīvojis jaunajā ģimenē, bet tad saslimis ar tā dēvēto kaķu mēri. Ģimene sazinājās ar biedrību un sāka kaķīti ārstēt. Gan biedrības pārstāves brauca pie kaķa, gan viņu veda pie ārsta. Viņš tika izglābts. Pēc Mārtiņa teiktā, kad atveda uz mājām jau atveseļotu, Persija ievietojies plaukstā – pavisam kārns bijis. Bail glaudīt bijis, tagad viņš ir kārtīgs barvedis. Vecākais tomēr ģimenē!