Katalānis Oriols un amerikānis Kevins nosauc 10 iemeslus, kas padara Latviju tik īpašu  (1)

Ikviena cilvēka dzīvē notiek kādas likumsakarības, kas ietekmē tālākās izvēles. Oriols Latviju iepazina un iemīlēja, jo Barselonā fotosesijas laikā iepazinās ar topošo sievu – latvieti Niku. Drīz vien viņš pārcēlās uz Rīgu, lai sāktu veidot dzīvi šeit.

Kevins ar sievu Anitu uz Latviju pārcēlās, sākoties Covid-19 pandēmijai. Viņi saprata, ka Latvijā jūtas vislabāk, tāpēc šobrīd visi nākotnes plāni saistās ar šo zemi.

Gan Oriols, gan Kevins šeit uzsākuši uzņēmējdarbību. Kevins, izmantojot savas programmētāja iemaņas, veido digitālus mākslas darbus, kuru rakstus izmanto arī apģērba apdrukāšanai. Savukārt, Oriols piedāvā "tūrisma fotogrāfa" pakalpojumus un attīsta Katalonijas vīna veikalu "Raïm".

"Latvija pasaulei, iespējams, ir mazāk zināma vieta. Tomēr tas nemazina šīs brīnišķīgās zemes vērtību, skaistumu un unikalitāti," raksturojot valsti, ko sauc par mājām, pauž Oriols. Viņš piebilst, ka ironiskā kārtā latviešiem pašiem šeit šķiet pārāk liela province – ne gluži briesmīga, bet tomēr. "Sarunās esmu apjautis, ka teju katra latvieša sapnis ir dzīvot Barselonas vai Čikāgas nebeidzamajā kņadā.

Kevins piekrīt Oriola sacītajam, ka pazīstamais mēdz kļūst ikdienišķs un var radīt nicinājumu – ir viegli nenovērtēt to, kas tev ir, un vēlēties būt kaut kur citur. Tajā pašā laikā uzņēmējs ir nonācis pie secinājuma, lai gan daudzi latvieši bieži vēlas dzīvot kaut kur citur, viņi joprojām sirdī saglabā sajūtu, ka Latvija ir viņu mājas. "Jā, mēs visi vēlamies, lai mūsu karjera un dzīves ceļi aizved uz brīnišķīgām vietām, lai varētu ceļot un dzīvot dažādās valstīs. Ja paliec vienā vietā, protams, tas var likt justies mazliet apnicīgi un ierobežojoši," prāto Kevins un ar lielu pārliecību piebilst, ka tajos latviešos, ar kuriem ikdienā satiekas, mīt spēcīga sajūta, ka, neskatoties uz visām problēmām vai grūtībām, Latvija ir mājas, ko aizstāvēs un būs gatavi par tām mirt. Latvija ir viņu identitāte un vēsture.

Oriols ar smaidu dalās tipiskajā latviešu reakcijā, kad viņš iepazīstina ar sevi: "Katru reizi, kad saku, ka esmu no Barselonas, cilvēku reakcija ir ļoti pozitīva – viņu sejās parādās liels smaids, kas pauž – oho, tu esi no Barselonas! Un tad parasti seko jautājums: "Un ko tu dari šeit?" Oriols atzīst, ka jūt, kā latvieši apbrīno Barselonu un Vidusjūras īpašo atmosfēru. "Es no vienas puses saprotu šo attieksmi, jo Barselona patiešām ir forša un maģiska vieta. Bet no otras puses, cilvēki ir vairāk iemīlējušies idejā par šarmanto Barselonu. Es kā cilvēks, kurš tur audzis un dzīvojis visu līdzšinējo dzīvi, varu teikt, ka dzīve šajā pilsētā var kļūt emocionāli nogurdinoša – tā ir tik aizņemta un rosīga, tūristu pārpilna teju visu gadu. Nav iespējams atrast vietu, kur varētu patiešām elpot tā, kā to var darīt šeit, Rīgā. Šorīt es aizgāju uz Vecrīgu, lai nofotografētu dažus skatus. Vienkārši satriecoši, ka tik skaistā dienā kā šodien, es varu mierīgi pastaigāties, varu iet visur, varu brīvi braukt ar velosipēdu. Rīga ir dārgakmens."

Kevins piebalso Oriola teiktajam un piebilst, ka mūsdienās valdošā globalizācija vietējās identitātes procesam vairāk kaitējusi nekā palīdzējusi. Viņš uzskata, ka globalizācija ir veicinājusi ideju par savstarpēju pielīdzināšanos un sekošanu pasaules tendencēm, taču aizmirstam par atšķirīgo. Tas nozīmē autentisku kultūru un identitāšu iznīcināšanu. Bet tās ir jāsaudzē, it īpaši mazās, kas atrodas pastāvīgā lielāku kultūru ēnā.

Kevins prāto, ka mēs visi vēlamies, lai būtu pieejams viss, lai mēs varētu baudīt to pašu, ko citi, un būtu līdzīgi, bet vienlaikus, kādā brīdī katrs no mums vēlas būt īpašs – kas ir mans īstais "es"? Kāda ir mana īpašā vieta pasaulē? "Pat, ja nedomājam tieši šādā veidā, katram jāatrod sava ceļš – kā nopelnīt iztiku, kā veidot ģimeni un audzināt bērnus. Un tad ir jautājums: vai labāk palikt vietā, ko pazīsti, kur ir tavi atbalsta tīkli, vai labāk doties uz jaunu vietu, kur neviens tevi nepazīst, un uzsākt visu no nulles, jo tur šķietami iespējams ir viss? Tā ir vispārējā dzīves ceļojuma dinamika – no bērnības uz pieaugušo vecumu, kur tu centies saprast, ko pasaule tev sagatavojusi, un cik daudz spēka tev ir, lai to mainītu vai ietekmētu, un cik daudz ierakstīts tavā ģenētiskajā kodā."

Neatkarīgi no globalizācijas procesiem un centieniem līdzināties citiem, tomēr ir vērojamas atšķirības starp latviešiem un citam tautām. "Es nāku no Vidusjūras kultūras, kur cilvēki ir temperamentīgāki un ekspresīvāki. Kad pārcēlos uz Latviju, es uzreiz sajutu šo... Jā, latvieši šķiet mierīgāki. Tomēr reizēm man ir grūti, ja ir jāatrisina kāda problēma, latvieši vēlas atrisināt situāciju pēc iespējas ātrāk. Un man tas dažreiz šķiet gandrīz vai pārāk steidzīgi. Es mēdzu uzstāt, varbūt varētu man paskaidrot vairāk un vienkārši dažas minūtes parunāt ilgāk. Un tas ir normāli, ka tu iejūties sarunā un dziļāk iepazīsti tēmu. Beigās komunikācija ir jebkura darījuma būtība pasaulē – vai tā būtu fiziska, vai sociāla. Tāpēc ir svarīgi spēt komunicēt. Turklāt patīkamā veidā," pārdomās dalās Oriols.

Kevins uzskata, ka šāds novērojums var rasties, jo cilvēki Latvijā kopumā augstāk vērtē savu laiku. Cilvēki ir gatavi apstāties un paskatīties uz kaut ko jaunu vai atšķirīgu. Viņš novērojis, ka Amerikā publiskā telpa ir pārsātināta ar reklāmām, bet cilvēki ir noguruši, ka viņiem pastāvīgi kaut kā pārdod. Tur ir sajūta, ka cilvēkiem vienkārši nav laika – viņi ir pārāk aizņemti. Kevins stāsta, lai Amerikā varētu atļauties palēnināt dzīves tempu, cilvēkam jābūt finansiāli nodrošinātam: "Tikai priviliģētie var atļauties nejust steigu un nedaudz izbaudīt dzīvi. Savukārt Eiropā kopumā ir pieeja, kur neatkarīgi no mūsu statusa vai situācijas, mēs cenšamies novērtēt to, ko dzīve piedāvā, un nedaudz vairāk cenšamies mācīties un iegūt jaunas pieredzes. Bet īpaši jaunāko cilvēku vidū es jūtu, ka viņi ir vērsti uz pasaules aptveršanu. Tas ir tāds: "Jā, es gribu izbaudīt to, kas ir pasaulē, un, ja tas atnāk līdz manām durvīm, vēl labāk"."