Ēd savus radiniekus, vizinās mustangos un dibinās kārtību Jelgavā. Sivēna Žorika stāsts

Par Vjetnamas pundurcūkas iecelšanu mājdzīvnieka statusā Vidvuds domāja piecus gadus. Pētīja sociālos tīklus, kur cilvēki dalās pieredzē. Tad vēl strādāja par vecāko inspektoru – darbā bija katru dienu. Bet kādā liktenīgā pusdienu pārtraukumā aizskatījies. "Sāku pētīt, vākt informāciju, uzgāju lielu saiti ārvalstīs, kur ir cūku īpašnieku klubs, kas dalās atsauksmēs. Tur pastāstīts viss no A līdz Z par ruksīšiem. Cītīgi sēdēju un lasīju." Piecus gadus. Tik ilgi Vidvuds nespēja izlemt, jo domāja – kas pieskatīs? "Ja katru dienu strādāju, cūciņa nebūs variants... Cūkas ir sociāli dzīvnieki. Ja atstāsi vienu katru dienu no astoņiem rītā līdz pieciem vakarā, tas nav kaķis, viss būs izdemolēts!" Bet pagājušā gada augustā nobrieda lēmumam – saprata, ka kaut kas dzīvē jāmaina. Un viņš devās pēc Žorika! Tagad sivēnam ir jau gandrīz septiņi mēneši.

Vidvuds rēķinājās, ka Žoriks var būt arī niķīgs – visu izdemolēt vai skaļi rukšķēt. Bet viņš cūkas uztver kā bērnus – kaut ko saplēš, kaut ko noplēš. "Es jau tāpēc neniknošos. Izkāpšu no savas komforta zonas, jo esmu pieradis dzīvot kā kazarmās – katrai lietai ir sava vieta. Man patīk kārtība, bet saprotu, ka cūciņa ir tas pats, kas bērns."

Kad ruksīti paņēma, vai bija trakāk, nekā domāja? Sākumā šķitis – varbūt pārsteidzās, varbūt nevajadzēja, bet tagad tādu domu vairs nav. Viņš teic – katru reizi, atbraucot mājās no darba, ir kā mest lozi. Būs vai nebūs viss izvandīts? Dažreiz atbrauc un viss ir glīti. Citkārt – visa māja apgriezta kājām gaisā. Kad Žoriks nebija kastrēts, iezīmēja teritoriju – tāpat kā kaķi un suņi. Un bija jāmēģina novaktēt, kad viņš grasās to darīt. "Jānoķer nozieguma vietā. Tad es viņam, protams, izrakstīju dakteri Bērziņu, jo saimnieks, kas ruksi pārdeva, teica, ka ir jābūt stingram. Lai zina."

Pēc kastrācijas ruksis ir kļuvis mierīgāks, tāpēc viņam ļauts izklaidēties pa visu māju – viņš ir cūka ar manierēm, zina, kur drīkst un kur nedrīkst nokārtoties. Kopdzīve ar Žoriku nav nekas traks, teic Vidvuds. "Rukšķ. Bet man tas patīk!"