Abas šķirnes nākušas no Lielbritānijas. Asspalvainie foksterjeri izmantoti galvenokārt lapsu medībās, bet gludspalvaino radinieku uzdevumos ietilpusi staļļu apsargāšana no grauzēju uzbrukumiem, tikai vēlāk arī tie tikuši nodarbināti alu dzīvnieku medīšanai. Ja lapsai izdevies izvairīties no lapsu suņiem un paslēpties alā, darbā tika laisti foksterjeri, kas līdz tam sēdēja seglu somās. Ilgu laiku abas foksterjeru šķirnes tika audzētas kā viena šķirne. Kopš deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem ir oficiāli atzītas abas šķirnes.
Gludspalvainais foksterjers vēl līdz šim tiek izmantots galvenokārt kā medību suns un sastopams diezgan reti. To specialitāte ir lapsas un mežacūkas. Asspalvainie foksterjeri no medību suņiem ir pārvērtušies par mājas kompanjoniem, pašlaik arī šīs šķirnes pārstāvji nav pārāk bieži sastopami. To vietu ieņēmušas citas terjeru šķirnes.
Foksterjeri ir viltīgi, gudri, izturīgi, apņēmīgi, diezgan stūrgalvīgi suņi. Audzinot šos enerģiskos, modros un drosmīgos dzīvniekus, jāatceras par to mednieku instinktiem. Tie ir spēcīgi, darbīgi un pašpārliecināti terjeri, brīžiem mēdz būt patvaļīgi, tādēļ to apmācībā saimniekam jābūt neatlaidīgam, konsekventam un pacietīgam, tad foksterjeri ir labi un patīkami mājas suņi. Visiem, kas vēlas iegādāties šādu suni, jāatceras, ka foksterjeriem jābauda nopietna audzināšana un jārada iespēja pietiekami daudz kustēties, ja apstākļi neļauj tos nodarbināt ierastajā – medību nozarē. Daudzās valstīs populārā spēle flaibols un suņu veiklības sacensības ir lielisks veids, kā izmantot foksterjeru pāri plūstošo enerģiju.
Gludspalvainā suņa apmatojums tikai reizēm jāizsukā ar asu suku. Asspalvainā foksterjera aso kažoku nekādā gadījumā nedrīkst cirpt, bet trīs reizes gadā ir jāizplūc atmirušais apmatojums. Nelielo suņu, kuru augums ir ap 39 cm, apmatojums ir balts ar rudiem un melniem plankumiem, lai tos medniekam būtu viegli atšķirt no medījamā zvēra.
Raksta tapšanā izmantota "Suņu avīze".