Veimāriešu izcelsmes laiks nav precīzi zināms. Tiem līdzīgi suņi redzami četrpadsmitā gadsimta gleznās, kā arī septiņpadsmitā gadsimta flāmu mākslinieka A. van Deika darbos. Tīršķirni sāka audzēt deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē, drīz vien šos suņus turēja pilīs. Divdesmitā gadsimta sākumā veimārieši gandrīz izzuda, taču, pateicoties to piekritēju pūlēm, šķirne saglabājās.
Atkarībā no apmatojuma tipa Veimāras suņi tiek iedalīti garspalvainajos un īsspalvainajos. Sudrabaini pelēkā apmatojuma un gaišo acu īpatnējā skatiena dēļ tos mēdz dēvēt par "sudraba spokiem". Augumā Veimāras suņi ideālajā variantā ir 62-67 cm, kuces – 53-59 cm, svars līdz 39 kg. Asti mēdz saīsināt līdz 15 cm garumam. Daži kucēni piedzimst īpatnēji svītroti, taču ar laiku šis krāsojums izzūd.
Veimārietis ir daudzpusīgs medību suns ar vidēju temperamentu, atsaucīgi izpilda komandas, dod priekšroku ciešam kontaktam ar saimnieku. Labi izseko asins pēdas, meklē pazudušu medījumu, var tikt izmantots medībās uz ūdens, strādā sistemātiski, nenogurdināmi un neatlaidīgi. Savās mājās Veimāras suns ir labs sargs un aizstāvis, pieķeras savas ģimenes locekļiem, ir atsaucīgs, līdzsvarots, ar atbildības izjūtu. Draudzīgs, enerģisks, izturīgs un modrs, diezgan valdonīgs. Lai sekmīgi apmācītu veimārieti, saimniekam jābūt pašpārliecinātam cilvēkam.
Sunim vajadzīga liela fiziskā slodze, ar īsām ikdienas pastaigām nepietiek. Veimāras suns jūtas apmierināts tikai tad, ja netrūkst iespēju aktīvi kustēties un darboties. Kā īstam medību sunim, veimārietim jādod iespēja realizēt savas spējas, lai gan brīvā dabā vai sacensībās pietiekami nodarbināts suns var būt labs ģimenes draugs. Lai suns labi justos mājās, nepieciešams apgūt atbilstošu apmācības kursu.
Raksta tapšanā izmantota "Suņu avīze".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!