Ieva Līpīte: Kollijs mācās no acu skatiena

Kā Kolliju portālam ir iesācies Suņa gads?

Ražīgi. Daudz jaunu projektu. Palaists “tautās” mājdzīvnieku mājas lapu tīkls www.petnet.lv, kuram arvien piepulcējas jaunas mājas lapas. Tajās atrodama interesanta informācija ne tikai par klubiem, bet arī cita nekur citur latviešu valodā nepublicēta informācija. Katru nedēļu tiek pievienoti jaunumi jau zināmajās interneta mājas lapās par suņu sportu, ganu suņiem, kollijiem u.c. Tieši šonedēļ savu gaitu uzsācis projekts “Neparastie suņi”, kurā iepazīstinām lasītāju ar eksperimentiem kinoloģijā – jaunu šķirņu veidošanā. Šeit var lasīt par pasaulē šobrīd izveidotajiem suņu šķirņu hibrīdiem, kā piemēram, labradūdeli, dobo, kokerpū un daudziem citiem. Interesanti, ka līdz šim nebija informācijas par šo interesanto procesu, kas risinās pasaulē. Varbūt nepaies nemaz tik ilgs laiks un izveidotie hibrīdi tiks atzīti par šķirnes suņiem, izstrādāts standarts, lai konkrēto suņu šķirni atzītu pasaulē, izkoptu šķirnei noderīgākās īpašības, izstādītu izstādēs.

Jūs šo gadu esat pasludinājuši pat par kolliju gadu... Pastāstiet, kas jauns sagaidāms Kolliju portālā?

Jā – ir iesācies Suņa gads. Katrs, kuram mājās ir suns vai sirdij tuva kāda šķirne, to sauc tieši šīs šķirnes vārdā. Mums šis ir kolliju gads. Un ne tikai tāpēc, kas šis pēc ķīniešu kalendāra ir Suņa gads. Šis kollijiem Latvijā ir ļoti nozīmīgs – jubilejas gads. Šogad aprit 40 gadi, kopš dibināta Dienesta suņkopības kluba (DSK, agrāk DOSAAF) Kolliju sekcija. Saistībā ar minēto faktu, Kolliju portālā šogad gribam piedāvāt interesantu informāciju gan par kollijiem, gan par viņu saimniekiem. Priecājos, ka kolliju saimnieki kļūst aktīvāki un arvien vairāk sūta mums savu mīluļu bildes, Kolliju portālā top jaunas lappuses katram kollijam. Šajās fotogrāfijās tiek parādītas viņu gaitas, blēdības un prieki.

Šis gads nozīmīgs daudziem kolliju audzētājiem. Viens no Latvijas vecākajiem suņu klubiem – DSK Kolliju sekcija šogad svinēs savu 40 gadu jubileju. Vai pārsteigsiet mūs ar kādu izstādi?

Šis ir jubilejas gads ne tikai DSK Kolliju sekcijai, bet arī pašam DSK. Dienesta suņkopības klubs šogad atzīmē savu 60. gadskārtu. Tādēļ 7.maijā Rīgā, Lokomotīves stadionā notiks suņu izstāde, kura tiks atklāta ar svinīgu parādi, ringos strādās pieredzējuši eksperti, tiks sumināti jubilāri, teikts paldies ilggadējiem Dienesta suņkopības kluba un DSK Kolliju sekcijas palīgiem un dalībniekiem. Visi interesenti tiek laipni aicināti gan piedalīties, gan skatīties. Sekojiet informācijai internetā!

Droši vien esat lepni, ka tieši DSK kolliju sekcija bija pirmais klubs, kas ieveda kollijus Latvijā...

Esam lepni. Jāpateicas Kolliju sekcijas vadītājai Irisai Stepei un DSK vadītājai Annai Zundei, ka DSK kā klubs vēl jo projām pastāv un darbojas. Laikā, kad bruka PSRS, varēja visādi sanākt. PSRS laikā viss bija skaidrs – viens klubs “medniekiem”, viens dienesta šķirņu suņiem, viens dekoratīvajiem un kompanjoniem... Viss mainījās un sanāca tāda kā putra – katrs “deķīti” rāva uz savu pusi. Paldies dienesta suņu audzētājiem, DSK biedriem, ka spēja pastāvēt, pietika fanātisma un drosmes, lai turpinātu savu darbu. Runājot par kolliju šķirni, vislielākā pateicība, protams, pienākas Irisai Stepei, kura vēl joprojām domā par kolliju šķirnes attīstību un uzlabošanu – vismaz tik, cik tas ir iespējams mūsu organizācijas robežās.

Irisa Stepe kādā no savām intervijām teica, ka kollijs – tā esot likteņa dāvana. Ko tev nozīmē kollijs?

(Smejas) Likteņa dāvana... Man dzīvē daudz ko Liktenis “piespēlējis”, apgriežot manu dzīvi kājām gaisā, ne tikai kollijus... Laikam jau jāsaka, ka ticu Liktenim. Un dāvanas – tas ir jauki!

Vai tev neliekas, ka Latvijā šie izcilie suņi tiek nepamatoti aizmirsti, dodot vietu citu šķirņu pārstāvjiem?

Man liekas, ka kollijs ir mūžīga un neiznīkstoša vērtība. Tāpat kā vācu aitu suņi. Protams, tagad vairāk modē mazās, dekoratīvās suņu šķirnes. Tas ir saprotams, jo šādi suņi ir arī piemērotāki, lai tos turētu dzīvokļos, taču tas nenozīmē, ka prasa mazāk rūpju. Runājot par kollijiem – prieks, ka Latvijā pēc vairāku gadu pauzes izstādēs atkal varam redzēt kollijus kuplākā skaitā. Ir pieaugusi interese par šo šķirni. Aizvadītajā gadā, piemēram, mūsu izstādē piedalījās 26 kolliji. Tā ir aizkustinoša un brīnumjauka sajūta, kad tu redzi ringā tik daudz kolliju. Turklāt atceroties reizes, kad ringā izgāja 3, 4 vai 2 suņi. Bet gribētos, protams, lai ar to nebeidzas, gribas, lai kolliji kļūst arvien populārāki – kā jau teicu – kā mūžīga vērtība. Gribu teikt kolliju saimniekiem – neturiet savus mīluļus mājās, apmeklējiet izstādes, lai jūsu suņu grācija un skaistums priecē arī skatītāju acis, lai iemīl šo šķirni, lai rod apstiprinājumu tam, ka šīs šķirnes suņi ir īpaši, un ved mājās mazu, pūkainu kamoliņu – kollija kucēnu.

Varbūt, ka šķirnes attīstību kavē arī kādi citi apstākļi...

Jau iepriekš minēju par daudzajiem klubiem, dažādajām sistēmām, kurām pieder šie klubi. Tā nu tas vēsturiski ir izveidojies un diez vai patlaban tam ir kāds risinājums. Žēl tikai, ka tāpēc cieš šķirne.

Viens no Kolliju portāla mērķiem ir šo suņu popularizēšana. Vai uzskati, ka tas 5 gadu laikā ir izdevies?

Šķiet, ka pamazām izdodas.

Vai daudzi interesējas par kolliju kucēniem?

Interesējas, bet parasti sanāk tā, ka tad, kad kucēni ir piedzimuši, interese nav manāma, bet, kad visi kucēni jau atraduši saimniekus, tad kāds vēl ļoti, ļoti, ļoti grib. Gadās arī, ka grib iegādāties kolliju “bez papīriem” un lētāk, jo “tas taču tāds prasts suns”... Cilvēki nesaprot, ka jebkurš šķirnes suns ir “ar papīriem”.

Jūs veidojat bibliotēku par kollijiem, esat iegādājušies arī ļoti daudzas filmas par Lesiju. Runā, ka tik apjomīgas informācijas Latvijā nevienam nav.

Laikam jau tā ir taisnība. Vismaz nav dzirdēts, ka Latvijā vēl kāds īpaši apkopotu un kolekcionētu informāciju par kollijiem. Apjoma ziņā mēs esam savākuši pāris skapjus...

Vai paši neesat nolēmuši sarakstīt grāmatu par šiem brīnišķīgajiem suņiem?

Laikam jau šādām domām pati vēl esmu par jaunu. Tas gan būtu gana interesanti un noderīgi. Bet pirmkārt šādu grāmatu gribētu sagaidīt no pieredzējušākiem Latvijas kolliju audzētājiem.

Pastāsti, lūdzu, par savu suni!

Labāk jau nesākt, jo tas aizņemtu vismaz pāris stundas... Pāris vārdos: visbrīnišķīgākais, skaistākais, mīļākais, gudrākais suns! (Smejas) Un arī liels blēdis, kas vienmēr grib panākt savu, kas saprot visu no acu skata - vienreiz sapratis, ko no viņa grib, atcerēsies bez atkārtošanas. Kollijiem piemīt augsts intelekts un iedzimta elegance – to visu vispusīgi pierāda mana Abija.

Zinu, ka viens no pirmajiem jautājumiem, kuru cilvēki mēdz uzdot par kollijiem, ir: vai suns patiešām līdzinās slavenajai Lesijai? Kā ir ar tavu suni?

Nu vizuāli – noteikti, ja ņem vērā, ka Lesija bija puika. Meitenes ir smalkākas, mazākas. Arī jau iepriekš minētais intelekts. Tā ir - kollijiem ir ļoti attīstīts intelekts, kollijs ir suns, kurš pats domā, kaut ko pie sevis funktierē – kā kaut ko izdarīt, panākt - vai klausīt, vai nē. Tā ir atšķirība, salīdzinot ar, piemēram, vācu aitu suni vai Kaukāza aitu suni. Ja šie suņi momentā paklausīs iemācītajai komandai, tad kollijs ātri padomās kā, ko un kāpēc darīt. Citi suņi komandu izpilda burtiski - tikai un vienīgi paklausot vienam žestam vārdam. Ar kolliju ir citādi – Abija, piemēram, perfekti pilda komandu “Šurp!” “klasiskajā variantā”, bet tikpat labi pietiek pamāt ar pirkstu, lai viņa saprastu, ka jānāk šurp, vai pamāt ar galvu un viņa jau būs klāt.

Runājot par Lesiju – kino ir kino. Montāža, ja kāds triks neizdodas, tad to var atkārtot vēl un vēlreiz. Bet neapšaubāmi, kollijs ir suns, kurš spēj iemācīties daudz, daudz vairāk par vispārējo paklausību, aizturēšanu u.tml. Bez tam katrs kollijs ir individualitāte ar saviem – īpašiem talantiem. Un katrs no sava suņa var “iztaisīt” brīnumsuni, ja vien ar to nodarbojas, pamana, kas viņam labāk padodas, kā arī - tieši kādā veidā sunim pēc iespējas vairāk iemācīt. Šeit runa ir ne tikai par kollijiem, bet par suņiem vispār.

Daudziem Lesija ir bērnības sapnis... Daži to ir piepildījuši, daži ne. Tas bija arī tavs sapnis?

Nē, tas nebija mans bērnības sapnis. Kad vēl negāju skolā, par cik dzīvojām privātmājā, krusttēvs mums atveda Džimīti – mazu krancīti, kurš atgādināja kaut ko no vācu aitu suņa, kaut ko no laikas, kaut ko no vēl kādām sešām šķirnēm. Džimītis bija palicis bez saimnieka. Tas gan bija liels gudrinieks! Pārsvarā gan tikai uz nejaucībām un izvairīšanos no paklausības. Otrs suns mums bija ruds angļu kokerspaniels Honza, kuru uzdāvināja māsai dzimšanas dienā. Tā, ka suņi jau man bija apkārt. Starp citu – kaimiņiem bija arī kollija jauktenis, kurš uz apkārtējo suņu fona izcēlās ar īpašu saprātību.

Kā pirmo filmu ar suņa piedalīšanos biju redzējusi filmu “Baltais Bims - melnā auss” un ļoti pārdzīvoju. Tāpēc arī vēlāk izvairījos skatīties filmas par Lesiju, jo man bija žēl sunīša, kurš iet mājup, kamēr kājiņas asiņo, negribēju skatīties filmas, kurās jāraud... Pirmā “Lesijas” filma man trāpījās tā skaudrākā, pēc tam jau rādīja seriālu, kur Lesija ir varone, palīdz saviem ģimenes locekļiem, ir liela gudriniece un izraisa apbrīnu. Bet tas pirmais iespaids bija tik liels, ka zīmogs palika uz visu laiku. Toreiz man ļoti patika filma “Četri tankisti un suns”, taču ne tik ļoti, lai gribētu vācu aitu suni. Taču tas, ka bērnībā neskatījos šīs filmas, tiek kompensēts tagad. (Smejas.)

Es vispār esmu cilvēks, kuru nevar ietekmēt filmas un apkārtējie cilvēki. Man arī ir izpalicis periods, kad visas meitenes iemīlas aktieros, dziedātājos un vīriešu dzimtes skolotājos.

Tad, kā tu nonāci līdz kollijam?

Var teikt, ka Liktenis... Jau vairākus gadus bijām palikuši bez suņiem. Mācījos Lauksaimniecības akadēmijā. Kursa biedrenei bija kollija kucīte, kurai bija piedzimuši kucēni, tika meklēti saimnieki. Tā nu man tika stāstīts, cik kollijs ir jauks un mīļš suns. Apspriedos mājās ar māsu par to, ka mājās varētu ienākt kucēns. Un lēmums bija pozitīvs. Tā nu pārvedu mājās melnu kollija kucīti. Kaut gan braucām 2 stundas ar vilcienu, mazais kunkulītis uzvedās teicami – kad parkā izlaidu no somas, pačurāja, kaut arī bija apnicis šūpoties vilciena ritmā un tik ļoti gribējās dauzīties, klausīgi tupēja somā, acis grozīdams. Mazā kolijmeitene auga un mēs visi sapratām, kāda ir atšķirība starp kolliju un citiem suņiem – saprāts jau izpaudās, sākot ar pirmajām dienām.

Kādas, tavuprāt, ir kollija raksturīgākās īpašības?

Grūti nosaukt īpašības. Tas ir suns, kam piemīt intelekts, inteliģence un elegance. Protams, katrs suns ir individualitāte un katram kaut kas būs spilgtāk izteikts, kaut kas ne, taču šķirnes pamatiezīmes visiem ir līdzīgas. Nu paskatieties, kā kollijs skrien – kāda elegance, īpaši kolijmeitenēm! Paskatieties kollijam acīs – tā neaprakstāmā gudrība un sapratne!

Vai kollijs viegli mācās?

Jā – viegli. Atliek vienu reizi parādīt vai panākt, lai viņš kaut ko izpilda, un to jau var uzskatīt par iemācītu. Tas gan jāattiecina arī uz blēņām, ko viņš pats iemācās, un kļūdām, ko var pieļaut kolliju apmācot. Kollijiem ir ļoti jutīga nervu sistēma, tāpēc apmācot nedrīkst pielietot spēka metodes, nekādā gadījumā pārmācīt iekaustot. Pietiek vien pacelt balsi, lai suns saprastu, ka darījis nepareizi. Bet, lai apmācība veiktos labāk, nekad nedrīkst aizmirst suni par izpildīto paslavēt, paglaudīt, iedot kaut ko garšīgu.

Kā piemēru tam, ka kolliji ātri mācās, varu minēt savu Abiju, kas vēl mazs kucēns - 3 mēnešu vecumā stabili izpildīja 4 komandas “Sēdi!”, “Guli!”, “Stāvi!” un “Balsi!”. Darīja, kā nu kucēns bija spējīgs, bet uzcītība bija ļoti apbrīnojama. Tas ir iemūžināts video.

Ja vien saimnieks atlicina laiku nodarbībām ar savu suni, tad iemācīt var ļoti ātri un daudz ko. Gribētos gan piebilst, ka ar suni vajadzētu nodarboties ikdienā, ar to saprotot, ka viņš ir mūsu ģimenes loceklis - ar viņu ir jārunā, jādarbojas, - viņš saprot.

Tu esi viens no retajiem cilvēkiem Latvijā, kas vērpj kolliju vilnu uz arhaiska 19. gadsimta vērpjamā ratiņa...

Daži to dara uz elektriskā... Es jau tikai mācos šo procesu, bet man patīk. Var teikt, ka ratiņš arī pie manis ir nonācis, pateicoties Liktenim... Šo ratiņu man uzdāvināja krusttēva māsa Broņas tante, kas bija liela rokdarbniece un savulaik vērpa mūsu kokerspaniela vilnu, bet tagad tante jau ir aizsaulē.

Es, tāpat kā kolliji, ātri mācos un daudz ko esmu dzīvē apguvusi. Adīt, mezglot un aust jostas sāku jau agrā bērnībā. Pirmo šalli noadīju, tiklīdz varēju noturēt irbus, zeķes adu jau sen. Un kāpēc lai tās nebūtu kollija vilnas zeķes? Bez tam tā ir jau pārbaudīta vērtība – suņa vilnas zeķes patīkami un viegli “adās”, nerunājot par to, kā jūtas kāja, ieautā tādā zeķītē. Līdz šim nekam lielākam gan nav pietikusi dzija, bet tagad – savērpšu - kas zina, varbūt nākamgad apvilkšos kādu kollijdžemperi!

Kas būtu jāzina cilvēkam, kas vēlas iegādāties kollija kucēnu?

(Smejas) Ka būs jāvērpj kolliju vilna uz 19. gadsimta ratiņa! Ja nopietni, tad pirmkārt jau jāapsver tas, vai tiešām suni grib, vai būs iespēja un vēlme ikdienā par to rūpēties. Ja tas ir jau izlemts un nospriests, ka jaunais sunītis būs kollijs, tad, ja vien pietiks laika un vēlmes suņuku audzināt, ar viņu nodarboties, nebūs nekā, kas varētu aizstāt kollija mīlestību, mīļumu, sapratni un dzīvesprieku.

Pirmais, ko jautā par kolliju mājās, ir tas, vai māja nav pilna ar spalvas kušķiem. No tā nevajag baidīties, jo kollijam apmatojums krīt vien tad, kad tas maina kažoku, un, ja suns šajā periodā tiek regulāri ķemmēts, tad nekur nemētājas neviens mats. Bet ar to gan jārēķinās, ka puse gultas būs jāatdod...

Paldies! Mēs noteikti apmeklēsim šī gada specializēto kolliju izstādi!