Turklāt dalmācieši ar retākiem un mazākiem plankumiem un zilām acīm ir vairāk pakļauti šim trūkumam. Interesanti, ka viņi piedzimst ar normālu dzirdi, bet drīz pēc tam viņu asinīs noārdās dzirdei nepieciešamās vielas, un jau viena mēneša vecumā viņi kļūst kurli. Viņiem pietrūkst "dzirdes pigmenta" – līdzīgi kā gaišajiem suņiem trūkst pigmenta, kas nosaka spalvas krāsu.
Šis salīdzinājums ar spalvas krāsu ir vairāk nekā sakritība. Dzīvniekiem, kuriem trūkst krāsas pigmenta, var trūkt arī citu – iekšējai uzbūvei nepieciešamu – vielu. Tā tas ir albīnu suņu "sērijā". Taču ne visi baltie suņi ir arī dzirdes pigmenta trūkuma upuri, albīnisms ciešāk ir saistīts ar redzes problēmām. Albīni ar zilām acīm gan parasti ir kurli un akli. Tāpat ne vienmēr iedzimtais kurlums suņiem saistīts ar vajadzīgo pigmentu izzušanu. Piemēram, dobermaņu kurluma cēlonis parasti ir saistīts ar šūnu deģenerāciju un nes līdzi arī līdzsvara izjūtas traucējumus.
Var piedzimt dalmācietis ar normālu dzirdi vecākiem, no kuriem viens vai pat abi ir kurli. Un var piedzimt kurls mazulis normāli dzirdošiem vecākiem. Tomēr kurliem vecākiem, visticamāk, piedzims arī nedzirdīgi pēcnācēji, tāpēc speciālisti neiesaka turpināt šādu suņu līniju. Tas nenozīmē, ka nedzirdīgie suņi nevarētu kļūt par lieliskiem saimnieka kompanjoniem. Vienkārši jārēķinās ar to, ka kurls suns ir vairāk pakļauts riskam – viņu var ievainot vai nogalināt satiksmes negadījumā, viņu ir grūti apmācīt, viņš var negaidīti uzbrukt, viņa uzvedība ir neprognozējama.
Jaunākie dzīvnieku speciālistu pētījumi rāda, ka kaķi un suņi lieliski saprot lamuvārdu un apvainojumu negatīvo nokrāsu, turklāt kaunas par šiem vārdiem. Jutīgākiem četrkājainajiem draugiem tas var radīt pat psiholoģiskas problēmas. Piemēram, ja jūs apsaukājat savu suni par šausmīgo neglīteni vai stulbo radījumu, jūs riskējat savu mīluli pārvērst nelaimes čupiņā, kurš visu dienu flegmatiski nogulēs istabas kaktā. Un, ja jūs "palaidīsiet muti" pret savu kaķi, var sagaidīt, ka viņš tajā dienā "izcelsies" ar kaprīzēm, piemēram, asinās nagus jaunajā mīkstajā dīvānā.
Interesanti, ka, izrunājot šos apvainojumus liekulīgi mīlīgā tonī, dzīvniekus nebūt nav iespējams apmānīt. Viņi tāpat sajūt negatīvo auru, kas piemīt šiem vārdiem. Speciālisti min gadījumu ar saimnieku, kurš joka pēc nosauca savu suni par Neglīto Mopsi un brīnījās, kāpēc suņuks vienmēr staigā ar zemu nokārtu galvu. Kādam ienāca prātā, ka sunim ir zema pašcieņas izjūta un viņš sevi uzskata par dumju un neglītu. Saimnieks nolēma saukt savu mīluli vienkārši par Mopsīti. Stundas laikā nomāktais radījums pārvērtās laimīgā būtnē. Padomā, ko runā – tavs suns klausās!
Raksta tapšanā izmantotas "Vakara Ziņas".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!