Dalmācietis. Foto: Jean Brynen
Zinātniskie pētījumi rāda, ka daudzām suņu šķirnēm raksturīgs iedzimts kurlums. Skaistie dalmācieši ir suņu šķirne, kura uzrāda vienu no augstākajiem iedzimta kurluma rādītājiem. Ap 30 procentiem dalmāciešu kļūst nedzirdīgi ar vienu vai abām ausīm.

Turklāt dalmācieši ar retākiem un mazākiem plankumiem un zilām acīm ir vairāk pakļauti šim trūkumam. Interesanti, ka viņi piedzimst ar normālu dzirdi, bet drīz pēc tam viņu asinīs noārdās dzirdei nepieciešamās vielas, un jau viena mēneša vecumā viņi kļūst kurli. Viņiem pietrūkst "dzirdes pigmenta" – līdzīgi kā gaišajiem suņiem trūkst pigmenta, kas nosaka spalvas krāsu.

Šis salīdzinājums ar spalvas krāsu ir vairāk nekā sakritība. Dzīvniekiem, kuriem trūkst krāsas pigmenta, var trūkt arī citu – iekšējai uzbūvei nepieciešamu – vielu. Tā tas ir albīnu suņu "sērijā". Taču ne visi baltie suņi ir arī dzirdes pigmenta trūkuma upuri, albīnisms ciešāk ir saistīts ar redzes problēmām. Albīni ar zilām acīm gan parasti ir kurli un akli. Tāpat ne vienmēr iedzimtais kurlums suņiem saistīts ar vajadzīgo pigmentu izzušanu. Piemēram, dobermaņu kurluma cēlonis parasti ir saistīts ar šūnu deģenerāciju un nes līdzi arī līdzsvara izjūtas traucējumus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!