Sanbernārs jeb Svētā Bernāra suns no Šveices kalniem ir pasaulē plaši pazīstams suns. Par šķirnes nosaukumu jāpateicas Sv. Bernāra klosterim Šveices Alpos, kur septiņpadsmitā gadsimtā dzīvojušie suņi sniedza palīdzību lavīnās cietušajiem ceļiniekiem.

Šķirnes pamatā ir Senās Romas mastifi, kas pirms tūkstoš gadiem nonāca Alpos. Pirmie sanbernāri ievērojami atšķīrās no tiem varenajiem suņiem, kurus mēs pazīstam šodien. To augums bija mazāks, tādēļ arī kustīgāks, izcilā oža un spēja sajust sniega vētru un lavīnu tuvošanos glāba daudzus cilvēkus no nelaimes. Kalnu ielejās šie suņi apsargāja mājokļus un ganāmpulkus, ratos iejūgti, palīdzēja saimniecības darbos. Tīršķirnes sanbernāru audzēšana sākās tikai deviņpadsmitā gadsimta beigās.

Mūsdienās sanbernāri pārsvarā tiek turēti sargsuņu un mājas mīluļu godā. Tā kā cilvēku glābšanai sniegotajos kalnos tiek izmantots neliels skaits šo dzīvnieku, vairums no tiem ir mierīgi un labsirdīgi, cilvēku iemīļoti mājas draugi. Būdami patstāvīgi, līdzsvaroti suņi, sanbernāri brīžiem var būt stūrgalvīgi, ko tie var mierīgi atļauties – līdz 90 cm augstie suņi sver līdz pat deviņdesmit kilogramiem.

Masīvais ķermenis apveltīts ar atbilstošu spēku, tā ka saimniekam savu gribu uzspiest nenākas viegli. Spēcīgie suņi cer sagaidīt no saimnieka iejūtīgumu un maigas rūpes. Lai izaudzinātu veselīgu suni, jāpieliek ievērojamas pūles. Apmācot sanbernāru, saimniekam jābūt iejūtīgam un uzmanīgam. Kucēniem jāsaņem pareizi sabalansēts uzturs un fiziskā slodze jākāpina ļoti pakāpeniski, lai izvairītos no locītavu saslimšanām. Pieaugušiem dzīvniekiem pietiek ar regulārām, ilgām, taču mierīgām pastaigām.

Selekcijas procesā jācenšas nepieļaut pārlieku masīvas ķermeņa uzbūves veidošanos, kas nelabvēlīgi ietekmē suņu veselību. Arī izvēloties kucēnu, jāpievērš uzmanība tā vecāku veselībai, vai tie necieš no iedzimtām locītavu kaitēm.

Īsspalvaino sanbernāru īsais, rudi baltais, viegli viļņotais, biezais kažoks neprasa īpašas iemaņas tā kopšanā, biežāk jāsukā garspalvainā suņa apmatojums. Iespaidīgo izmēru un biezā kažoka dēļ šie suņi slikti jutīsies šaurās telpās, vislabākā dzīve tiem ir privātmājā ar plašu teritoriju, dzīve daudzstāvu mājas dzīvoklī tiem pilnīgi nav piemērota.

Ja dzīves apstākļi ļauj, sanbernārs ir brīnišķīgs un labsirdīgs draugs gan bērniem, gan arī pieaugušajiem. Vajadzības gadījumā spēj aizsargāt saimnieku un māju. Pamazām Latvijā šķirne atgūst savu zaudēto popularitāti.

Raksta tapšanā izmantota "Suņu avīze".

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!