Vācijā par dogiem agrāk tika saukti visi liela auguma masīvi suņi, neatkarīgi no to šķirnes. Tikai deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmitajos gados šie suņi tika apvienoti vienā šķirnē, ko nosauca par vācu dogu. Starp to senčiem bija gan buldogi, gan dzinējsuņi.
Spēcīgais, lepnais un elegantais suns ir draudzīgs, maigi pieķeras ģimenes locekļiem. Sirsnīgais, rāmais, gudrais un jūtīgais suns pret svešiem izturas nedaudz atturīgi, labi satiek ar citiem dzīvniekiem. Ļoti iecietīgs pret bērniem. Lepnais pašpārliecinātais dogs ir drosmīgs un paklausīgs, ja vien ir pareizi audzināts. No mazotnes apmācīts vācu dogs lieliski uztver balss intonāciju un klausa iejūtīgām saimnieka komandām.
Spēcīgajam sunim nepieciešama diezgan liela fiziskā slodze. Dod priekšroku garām, nesteidzīgām pastaigām, bet var pavadīt saimnieku arī velobraucienos. Pietiekami izkustējies, suns mājās uzvedas mierīgi, pat laiski.
Vācu dogs ir tīrīgs suns, tā īsais apmatojums ir vienkārši kopjams. Saskaņā ar šķirnes standartu ir pieņemami dažādi apmatojuma krāsojuma veidi – dzeltens, tīģerkrāsas, zils, melns (var būt ar baltām iezīmēm), arlekīns (balts ar melniem plankumiem), turklāt arlekīnam vienīgajam mēdz būt zila acu krāsa.
Audzinot šādu lielu suni, īpaša uzmanība jāpievērš tā barošanai un mērenai slodzei augšanas periodā. Dogam jāiekārto mīksta guļvieta, lai uz ādas locītavu rajonā neveidotos raupjas ādas plankumi. Vācu dogi nedzīvo ilgi – 8-9 gadi jau ir ievērojams vecums. Ziemeļamerikā dogiem ausis mēdz apgriezt, lai tās būtu smailas un stāvas, lai gan labsirdīgais milzis izskatās lieliski arī ar dabiska izskata mīkstām, nokarenām ausīm. Vācu dogi ir pakļauti astu traumām, neatkarīgi no tā, kur viņš dzīvo – mājā vai dzīvoklī, tāpēc veciem suņiem bieži astes ir amputētas par divām trešdaļām.
Raksta tapšanā izmantota "Suņu avīze".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!