Leģenda stāsta, ka mazos sunīšus, ko senie ķīnieši dēvējuši par lauvas suņiem (varbūt – suņu lauvām...), cilvēki turējuši par svētiem, valdnieki tos, kimono piedurknē ieguldītus, ņēmuši līdzi pat uz tempļiem. Ar sunīšu audzēšanu nodarbojušies īpaši šim uzdevumam izraudzīti augstmaņi. Kad valdnieks nomiris, sunītim gribot negribot vajadzējis pavadīt viņu uz viņsauli. Pēdējoreiz, cik zināms, sunītis šādā veidā kopā ar valdnieku apbedīts 1908. gadā.
Izvest kādu no valdnieka suņiem uz citām zemēm nebija ne mazāko cerību, jo par to vien, ja sunīti kāds, kautri izsakoties, iznestu no pils teritorijas, draudēja nāvessods. Tāds stāvoklis turpinājās līdz 1860. gadam, kad angļu karaspēks ieņēma Pekinu un atveda dažus sunīšus uz Eiropu. Angļiem tie ļoti iepatikās, viņi tos ieaudzēja un pirmo reizi parādīja izstādē 1873. gadā Česterā. 1998. gadā Kennelklubs pekiniešus apstiprināja par patstāvīgu šķirni.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!