Leģenda stāsta, ka mazos sunīšus, ko senie ķīnieši dēvējuši par lauvas suņiem (varbūt – suņu lauvām...), cilvēki turējuši par svētiem, valdnieki tos, kimono piedurknē ieguldītus, ņēmuši līdzi pat uz tempļiem. Ar sunīšu audzēšanu nodarbojušies īpaši šim uzdevumam izraudzīti augstmaņi. Kad valdnieks nomiris, sunītim gribot negribot vajadzējis pavadīt viņu uz viņsauli. Pēdējoreiz, cik zināms, sunītis šādā veidā kopā ar valdnieku apbedīts 1908. gadā.
Izvest kādu no valdnieka suņiem uz citām zemēm nebija ne mazāko cerību, jo par to vien, ja sunīti kāds, kautri izsakoties, iznestu no pils teritorijas, draudēja nāvessods. Tāds stāvoklis turpinājās līdz 1860. gadam, kad angļu karaspēks ieņēma Pekinu un atveda dažus sunīšus uz Eiropu. Angļiem tie ļoti iepatikās, viņi tos ieaudzēja un pirmo reizi parādīja izstādē 1873. gadā Česterā. 1998. gadā Kennelklubs pekiniešus apstiprināja par patstāvīgu šķirni.
Pekinietis ir mazs, 20-25 cm augsts sunītis uz zemām kājām, drukns, ar spēcīgu kaulu uzbūvi, ļoti harmoniski veidots. Purns ļoti īss, deguns pieplacināts, strupais deguns vienā augstumā ar acīm un gandrīz vienā līnijā ar pieri. Lielās acis ir dzidras, tumšas, mirdzošas, bet nav izvelbtas.
Garā, taisnā spalva veido kuplas krēpes, kas pāri pleciem izvēršas apmetnī. Bagātīgi apmatotas arī ausis, kājas, pirksti. Spalvai pieļautas visas krāsas, krāsu nianse un plankumi, izņemot tīri baltu un aknu krāsu. Raibam kažokam jābūt ar vienmērīgi sadalītiem plankumiem.
Mazais pekinietis ir suns ar dziļu pašcieņu, lepns un neatkarīgs – kā gan ne – ar tādu pagātni! Turklāt viņam krūtīs pukst lauvas sirds, baiļu viņš nepazīst un ar uzbrucēja spēku nerēķinās. Ļoti pieķeras tās ģimenes locekļiem, kurā dzīvo.
Skaistais kažoks, protams, prasa rūpīgu kopšanu, tomēr šai ziņā ieteicams nepārcensties. Pietiek sunīti reizi vai pāris reižu nedēļā izķemmēt un izsukāt. Ja to dara katru dienu, var izplēst pārāk daudz mīkstās pavilnas. Spalvas mešanas laikā no šī likuma jāatkāpjas un ik dienu pamatīgi jāizsukā pavilna, lai tā labi un ātri nomainītos. Jārūpējas arī par lielajām, spulgajām acīm.
Labi kopts pekinietis ir savam saimniekam ne tikai tīkams līdzgaitnieks, bet arī estētisks iepriecinājums.
Raksta tapšanā izmantota Helmas Lapiņas grāmata "Suns, kuru mīlam".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!