Šķirnes nosaukumā iekļautais "terjera" vārds neatbilst ne šā miniatūrā sunīša eksterjeram, ne īpašībām. Kā jau noprotat, suņa nosaukumā ietvertā vārda daļa "toi" (angliski – toy) nozīmē rotaļlieta. Un patiesi, tāds pēc sava auguma (augstums 18-23 cm) ir šis mazulis no suņu cilts.
Šķirne izveidota Anglijā aptuveni pirms 400 gadiem. Pēc Otrā Pasaules kara toiterjeru popularitāte nezin kādēļ stipri samazinājās. Bijušajā Padomju Savienībā bija atlikuši gandrīz vienīgi toiterjeri bez ciltsrakstiem, sakrustoti ar pundurpinčeriem, īsi sakot, šķirne bija sagandēta un gandrīz iznīkusi. Par godu Maskavas pilsētas suņu audzētāju biedrības aktīvistiem jāteic, ka tie apzināja visu valsti (!), lai noskaidrotu, kur vēl atrodami pilnvērtīgi šķirnes pārstāvji. Tā pamazām izdevās šķirni atjaunot.
Toiterjers ir mazs kvadrātveida sunītis, augstkājains, graciozs, ar nelielu, apaļu galvu, īsu, pret degunu sašaurinātu purniņu, lielām, mirdzošām, mazliet izvelbtām acīm, lielām, stāvām ausīm, kuru gali var būt noapaļoti vai smaili.
Spalva īsa, pieguloša, spoža. Kažoka krāsas: melna ar spilgtām rūsas krāsas iezīmēm uz purniņa un pakaklē, divi laukumiņi uz krūtīm, ausu iekšpusē, uz priekškājām no pēdas līdz kājas vidum, pavēderē un pakaļkāju iekšpusē, ap anālo atveri; brūna ar gaišāk brūnām iezīmēm, vienlaidu brūna, bēša vai zilganpelēka bez iezīmēm.
Arī šo sīkaliņu daba apveltījusi ar visām lielo suņu krietnajām rakstura īpašībām: tas kvēli mīl savu saimnieku, ar īstu bruņinieka drosmi metas to aizstāvēt. Ir modrs dzīvokļa sargs. Toiterjeram ir lieliska dzirde, ik svešinieka tuvošanos tas pavēstī ar skaļām, skanīgām rejām. Gados vecākiem cilvēkiem, kam nav vēlēšanās vai spēka valdīt lielu suni, toiterjers ir labākais, uzticamākais un tīkamākais biedrs, kas savu saimnieku praktiski var pavadīt visur – ja ne pats savām kājām, tad somā vai azotē.
Raksta tapšanā izmantota Helmas Lapiņas grāmata "Suns, kuru mīlam".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!