Dažudien suns tai pašai zaļajai "ganībai" paies garām gluži vienaldzīgi. Tas nozīmē, ka tai brīdī viņa organisms nejūt nekādas vajadzības pēc zāles. Turklāt suņi nebūt neēd kuru katru zāli, bet galvenokārt iecienījuši vārpatu. Jādomā, ka vielas, ko satur šī zāle, kaut kādā veidā sabalansē ķīmisko struktūru suņa organismā.
Zāles ēšanai ir vairāki cēloņi. Ja suns saņem vienmuļu (piemēram, tikai gaļu) vai ar vitamīniem nabadzīgu barību, viņš cenšas to papildināt ar vitamīniem, kurus gluži instinktīvi prot atrast paša izraudzītajā zālē. Tā izskaidrojams, ka suns ēd sulīgu zāli. Bet kāpēc tas reizēm ar acīm redzamu kāri pilnu muti rij sausu zāli? Tas visdrīzāk izskaidrojams ar to, ka sunim sabojājies vēders un viņš pats sevi ārstē. Pēc brīža viņš šādā veidā uzņemto zāli izvemj, dažkārt kopā ar barību, kas viņam sagādājusi traucējumus gremošanā. Jāpiebilst, ka pilsētas dzīvokļos, kur īstu "ganību" un zāles nav, suns bieži vien ķeras pie istabas puķēm.
Cik bieži dzird pieminam, ka kucēnam nedrīkst dot jēlu gaļu – izaugšot neganti nikns. Ja šie paši teicēji izbarotu bailīgam sunim kaut kilogramiem jēlas gaļas, viņi konstatētu vienīgo to, ka ir velti tērējušies, bet suns nenieka nav pieņēmies ne drosmē, ne niknumā.
Esot vēl cita pazīme, kas norāda uz niknumu: jāpaskatās, kādā krāsā kucēnam aukslējas. Ja tās ir melnas, suns izaugšot nikns. Nabaga kucēns – ja viņam tumša spalva, tad aukslējām gandrīz vienmēr ir melns pigmentējums, tātad viņam jau pats liktenis lēmis būt niknam. Bet gaišs suns, lai cik niknas iedabas, izaugs lēns un maigs kā jērs, jo aukslējas viņam gaiši pigmentētas... Vai kāds ir pieredzējis šīs māņticības atbilstību patiesībai?
Raksta tapšanā izmantota Helmas Lapiņas grāmata "Suns, kuru mīlam".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!