Lieliska aukle un ģimenes loceklis – bulterjers  (61)

Cūciņa, zirdziņš vai tomēr suns?

Šī šķirne radusies Anglijā, 18. un 19. gadsimta mijā. Bulterjers pieder pie terjeru grupas suņiem un ir viens no lielākajiem tās pārstāvjiem. Standarta bulterjera vidējais augstums skaustā ir 51-61 centimetrs un vidējais svars sasniedz ap 20 līdz 36 kilogramus, savukārt vidējais dzīves ilgums šiem suņiem ir no astoņiem līdz piecpadsmit gadiem. Ir sastopama arī bulterjera "mini" versija – šie sunīši ir ap 25 līdz 33 centimetrus augsti (skaustā) un vidējais svars var sasniegt no 11 līdz 15 kilogramiem.

Jautāta, kādēļ no neskaitāmajām suņu šķirnēm izvēlējusies tieši bulterjeru, Kate stāsta: "Man šie suņi patika jau agrā bērnībā. Par spīti cilvēku negatīvajai attieksmei un stereotipiem, bulterjeri man likās savdabīgi, graciozi un īpaši. Vēlāk interese par šiem suņiem rimās, bet ik reizi, satiekot buļku uz ielas, tomēr gribēju tādu sev. Sāku strādāt jaunā darbā, kur birojā dzīvoja bulterjers Panda. Atrodoties ar to kopā, mana apbrīna par suni auga augumā. Nepagāja ne nedēļa, un jau biju sameklējusi sev bulterjeru Maskavā. Tā sākās divu mēnešu ilgais gaidīšanas laiks, kamēr kucēns izaugs, lai varētu doties uz Latviju. Gribēju sev draugu un sabiedroto. Vasarā daudz laika pavadu pie jūras, mežos sēņojot, nakšņojot teltī. Mazi suņi ātri nogurst un nevar doties garos pārgājienos vai peldēt pakaļ kociņam. Bulterjers ir izturīgs un ļoti līdzinās cilvēkam. Tāpēc, iegādājoties šo suni, tu iegūsti draugu. Ir arī citi suņi, kas pēc miesas būves līdzinās bulterjeriem, bet tikai buļkām ir viņu īpašais deguns, kas man tik ļoti patīk."

"Mana mīluļa pilnais vārds ir Strong Sael Kins of Brave Spirits, taču mājās viņš ir vienkārši Puika. Sākumā nevarējām izdomāt vārdu, tāpēc saucām par Puiku. Un beigu beigās šis vārds tā arī palika. Pašlaik viņam ir gadiņš un četri mēneši. Šai vecumā bulterjerus vēl uzskata par kucēniem – daudzi šo suņu audzētāji domā, ka šī suga pieaug tikai trīs līdz četru gadu vecumā. Puiku man dzimšanas dienā uzdāvināja draugs. Atceros dienu, kad stāvēju Rīgas dzelzceļa stacijā ar Puiku rokās, kurš tikko bija atceļojis no Maskavas – biju vislaimīgākais cilvēks pasaulē, bučoju viņu un no laimes raudāju. Pirmā nakts dzīvoklī bija ļoti grūta, mazais šunelis negulēja un bija izārdījis visu māju, tomēr nevienu brīdi neesmu nožēlojusi, ka Puika ienācis manā dzīvē. Viņš ir piedalījies arī vairākās izstādēs un kļuvis par Latvijas un Lietuvas čempionu," ar savu mīluli lepojas Kate.

No "cilvēkēdāja" līdz "dūdieviņam"

Cilvēkiem par bulterjeriem izveidojušies diezgan maldīgi stereotipi, arī Katei tādus nācies novērot. "Kad gaidīju savu buļku mājās, mēģināju sevi sagatavot tam, ka daudziem būs negatīva attieksme. Kad Puika atbrauca no Maskavas un mēs sākām laukā pastaigāties, nācās dzirdēt daudz nepatīkamu komentāru. Kad mazais suņuks neveikli streipuļoja pie visiem garāmgājējiem, luncinādams asti un mēģinādams viņus aplaizīt, kāds vīrietis teica: "Savāciet šo rīkļurāvēju, kā vispār atļaujaties tādus cilvēkēdājus laist bez pavadas."

Bija arī gadījums, ka klāt pienāca sieviete un, glaudot Puiku, jautāja, kas tā par šķirni. Kad atbildēju, ka tas ir bulterjers, sieviete aiz bailēm palēcās un dusmīgi nosacīja, ka šie suņi taču ir aizliegti un ka es pārkāpju likumu, turot to mājās. Bijušas arī citas neskaitāmas piezīmes, pat rupjas. Domāju, tas tādēļ, ka cilvēkiem nav pilnīgi nekādu zināšanu par šo sugu.

Dažās valstīs tie vēl aizvien ir aizliegti, jo cilvēki nemāk apieties ar šiem skaistajiem suņiem, viņi izmanto tos kā ieroci, kā pašapliecināšanās vai pazīmēšanās veidu. Kad bulterjeri bija "modē", viņi pārsvarā bija bandītu draugi, kuri tos dresēja savām vajadzībām, un, iespējams, cilvēki joprojām atceras šo faktu, tāpēc ir tik negatīva attieksme pret šķirni kopumā." Taču ikdienā netrūkst arī labu un mīļu vārdu, kas veltīti Puikam. "Ir bijuši pozitīvi brīži, kad pavisam mazi bērni nosauc bulterjeru par cūciņu vai zirdziņu. Vai arī jautā mammai, kas tas par dzīvnieciņu. Lielisks piemērs ir manas kaimiņienes, kuras sākumā ļoti piesardzīgi izturējās pret Puiku, meta viņam lielu līkumu, bet tagad esam lieli draugi un viena kaimiņiene pat sauc Puiku par balto dūdieviņu," stāsta Kate.

Patstāvīgs un mīl komfortu

"Bulterjers ir draugs. Viņš nekādā gadījumā nav ne sargsuns, ne spēļmantiņa. Ir diezgan patstāvīgs un arī ietiepīgs. Bulterjers raksturā ļoti līdzinās cilvēkam – var apvainoties, var negribēt darīt kaut ko tikai tāpēc, ka piemeties lielais slinkums vai nav attiecīgā noskaņojuma. Pastāv uzskats, ka šo suni ir grūti dresēt, taču, ja atrod pareizo pieeju un dresūru pārvērš spēlē, panākumi redzami jau pēc pāris dienām." "Bulterjers ir komforta mīļotājs. Guļ gultā zem segas un nereti pat uz spilvena. Patīk siltums, mīksta vieta, masāža – gluži kā cilvēkam. Tikai, protams, nevajag ļaut buļkam kāpt sev uz galvas – visam jābūt ar mēru. Mans suns mēdz apmēram desmit minūtes rakties pa gultu un segu, kamēr iekārtojas. Buļkas bieži guļ uz muguras ar ķepām uz augšu, pa miegam mēdz šņākt, krākt, riet un skriet. Arī ar citiem dzīvniekiem bulterjeri ir draudzīgi. "Mājās vēl ir kaķis, abi sadzīvo lieliski. Bieži vien dauzās pa istabām, viens otru ķerstot. Puika ir draugs arī visiem kaimiņu suņiem. Ļoti enerģisks, tāpēc nepieciešamas ilgas pastaigas un fiziska slodze. Šie suņi lieliski saprotas arī ar bērniem. Man gan viņu nav, bet pazīstu vairākas ģimenes, kur ir gan mazi bērni, gan bulterjers. Suns ir lieliska aukle un ģimenes loceklis. Bulterjers ir īsts burziņu dzīvnieks. Vienmēr grib būt uzmanības centrā, fotografējas, lien visiem klēpī, spēlējas, izklaidējas pats un izklaidē citus," stāsta Kate.

Ko tik nedarīs mandarīna dēļ...

Ēdienkarte šim sunim jāsastāda ļoti rūpīgi – atbilstīgi katra individuālajām vajadzībām. "Baltie bulterjeri bieži ir alerģiski, tāpēc nepieciešams piemeklēt pareizu sauso barību. Zinu, ka reizēm paiet ilgāks laiks, kamēr atrod īsto. Puiku baroju ar dabisko barību – gaļu, kauliem, dārzeņiem. Kā pārgāju uz šo barošanas veidu, viņam alerģijas vairs nav. Bulterjeri ir lieli kārumnieki, manējam ļoti garšo mandarīni – Puika ir gatavs kaut uz galvas stāvēt, lai tiktu pie mandarīna.

Vēl viņam ļoti garšo saulespuķu sēklas, labprāt ēd arī burkānus, kāpostus un ābolus," sava suņa ēdienkarti raksturo Kate. Ikdienā bulterjers ir viegli kopjams – īso kažoku ieteicams ķemmēt ar īpašu gumijas cimdiņu vienu līdz divas reizes nedēļā, lai atbrīvotos no izkritušās, liekās spalvas. Parasti kažoku šie suņi maina divas reizes gadā, un šai laikā ieteicama ķemmēšana katru dienu – kā nekā baltas spalvas uz drēbēm un mēbelēm ir pamanāmas daudz vieglāk nekā krāsainās. "Bulterjeri ir ļoti gudri suņi, viņi mēdz apzināti darīt palaidnības, piemēram, nočiept no vannas istabas kādu sūkli, slēpt savas nagu knaiblītes vai vates irbulīšus, jo skaistumkopšanas procedūras viņiem nepatīk," atklāj Kate.

Buļkām pašiem savs burziņš

Bulterjeriem un viņu saimniekiem jau ir bijuši trīs īpaši pasākumi. Viens no tādiem notika pagājušajā vasarā – zīmīgajā 07.07.07. datumā. "Burziņus organizē Latvijas Kinoloģijas federācijas oficiālais forums www.dogs.lv. Kad tam pievienojos, bulterjeristu aktivitāte tajā bija diezgan zema, bet ar laiku nāca klāt aizvien jauni šo suņu saimnieki. Tieši šai forumā radās vēlēšanās organizēt bulterjeristu tikšanos. Uz šo pasākumu dalībniekus īpaši neizvēlējās, tieši otrādi – aicināja visus pazīstamos vai vēl nepazīstamos bulterjeristus un viņu suņus. Uz pēdējo burziņu Lilastē ieradās pat 12 bulterjeru, bija arī divi miniatūrie šīs sugas pārstāvji. Pasākumā lieliski varēja redzēt šo suņu dažādību – kāds lielāks, cits mazāks, kāds aktīvāks, cits egoistiskāks, cits savukārt draudzīgs un mīļš bez gala. Daudziem saimniekiem šis bija pilnīgi jauns piedzīvojums, viņi uztraucās, kā mīlulis uzvedīsies, bet viss ritēja pārsteidzoši labi. Suņi draudzīgi spēlējās un dauzījās gar jūru, drosmīgākie brida ūdenī. Skraidīja ar kokiem zobos un bakstīja cits citu. Bulterjeriem ir raksturīgas spēles – cīkstēšanās, kad buļkas kāpj cits citam ar priekšķepām uz muguras vai sitas ar krūtīm. Parasti šādas pastaigas ilgst pat četras stundas, kamēr suņi pārgurst un "mētājas" smiltīs kur nu kurš. Savukārt saimnieki apspriež suņu barošanu, uzvedību, izstādes un vienkārši apjūsmo tos. Šādi pasākumi ir ļoti derīgi, lai runātu par bulterjeru audzināšanas jautājumiem, dresūru un lai vienkārši sastaptu cilvēkus ar līdzīgām interesēm," par īpašajiem burziņiem stāsta Kate.

Kas jāņem vērā, iegādājoties bulterjeru

Pirms lielā lēmuma pieņemšanas Kate iesaka vispirms kādu bulterjeru satikt dzīvē un pavadīt kopā kaut vai pāris stundu – lai gūtu reālāku priekšstatu un saprastu, vai šī suga būs īstā. Ieteicams arī palasīt specializēto literatūru, iegūt plašāku informāciju par šiem suņiem un to īpatnībām. "Buļku nevajadzētu iegādāties kā mīluli bērnam vai pusaudzim, jo bulterjera saimniekam jābūt nobriedušam cilvēkam, personībai. Ar šo suni būs daudz jāstrādā, viņam nepieciešama liela fiziska slodze un garas pastaigas. Buļka lieliski jūtas arī dzīvoklī, bet tad nedrīkst aprobežoties ar 15 minūšu garām pastaigām. Bulterjers, kā jebkurš suns, ir ģimenes loceklis, ar kuru jārēķinās. Tas visu mūžu būs uzticīgs saimniekam ar visu sirdi un dvēseli. Viņš, piemēram, stundām ilgi sēdēs un klausīsies saimnieka balsī. Ja cilvēki izvēlēsies bulterjeru, tas būs labākais lēmums viņu dzīvē!" ar pārliecību apgalvo Kate.

Interesanti fakti