Saulesbērni īrisi: Daudzveidība un kopšana

Šoreiz savās atziņās dalās puķkopis un selekcionārs Aldonis Vēriņš. Viņa lielziedu īrisu audzēšanas pieredze uzkrāta vairāk nekā 40 gadu garumā.

- Caur manu dārzu un prātu izgājušas vairāk nekā 1000 īrisu šķirnes, - viņš saka. Un piebilst: - Nekur jau nav teikts, ka jaunajiem īrisu draugiem savos dārzos jārīkojas tieši tā un ne citādi, bet manā praksē šie paņēmieni vienmēr devuši teicamus rezultātus...

Audzēšanas vieta

Visā pasaulē lielziedu bārdainos īrisus dēvē par saulesbērniem, jo vislabāk tie aug un zied dārza vissaulainākajā, visatklātākajā vietā. Šī patiesība ir kā aksioma. Ja dārzā daudz lielu koku, jācenšas atrast kādu stūri, kur īrisi būtu saules apspīdēti no lēkta vismaz līdz plkst. 16.00. Taču nevajadzētu izvēlēties pilnīgu saulgozi un aizvēju - tādā vietā īrisi gan uzziedēs kādu dienu agrāk, bet būs vairāk pakļauti slimību ietekmei. Ir svarīgi, lai īrisus skartu pat vismazākā vēja pūsma, lai nožāvētu augus pēc nakts rasas vai lietus.

Īrisus noteikti nedrīkst stādīt zemā, mitrā vietā, kur pavasarī atkušņa laikā vai vasaras lietavās uzkrājas ūdens. Pat neliela ieplaka tiem var būt nāvējoša! Labāk, ja stādīšanas vietai ir kaut neliels slīpums (vienalga, uz kuru debess pusi), lai liekais ūdens varētu viegli notecēt, nevis pārmērīgi mērcētu augsni ap īrisu saknēm. Kāds puķkopis stādījumu bija ierīkojis no pāris autokravām labas dārza zemes uzbērtā pauguriņā - dienvidu puses slīpumā viņam auga veselīgi īrisi, bet ziemeļu pusē vasarā bija zāliens, ziemā - kamaniņu trase mazo bērnu priekiem.

Augsne - irdena un bez nezālēm

Īrisus var audzēt gandrīz jebkurā augsnē. Pats esmu tos audzējis gan Pierīgas vieglajā, smilšainajā, gan Zemgales samērā smagajā, mālainajā un guvis labus panākumus. Taču ir jāievēro vairāki priekšnoteikumi.

Pirmkārt, augsnei jābūt ideāli tīrai no nezālēm (sevišķi - no sakņu nezālēm), jo īrisu stādījumā tās apkarot ir gandrīz neiespējami. Īrisi paši ar savām saknītēm pietīklo augsni gandrīz līdz virskārtai un, nezāles izraujot, cieš arī īrisu saknes. Katra svaiga brūce veicina saslimšanu. Ja starp īrisu lapām noslēpusies balanda izaugusi metru gara, prātīgāk negantnieci nogriezt ar nazi līdz augsnes virskārtai, jo, izraujot lielo balandas sakņu pīti, pārtrūkst desmitiem īrisa saknīšu.

Otrkārt, ir svarīgi, lai augsne būtu kārtīgi sastrādāta, uzrakta (rijolēta) vismaz 60 cm dziļumā. Irdenā augsnē ar labu ūdens un gaisa caurlaidību īrisi tikpat kā neslimo ar bakteriālo jeb slapjo puvi (Erwinia carotovora), kas mūsu klimata apstākļos ir galvenā šo augu nelaime. Savulaik apmēram desmit gadu audzēju īrisus Pierīgā smilts augsnē, kas bija rijolēta 100 cm dziļumā, ielabota ar dzīvu mālzemi (3 - 4 spaiņi uz 1 m2) un tikpat daudz teicama kūdraskūtsmēslu komposta. Kaut gan īrisi bija iestādīti pilnīgi līdzenā laukā, pie sakneņiem nekad, pat sevišķi mitrās vasarās, nekrājās lieks ūdens. Augi bija izcili veselīgi - ar bakteriālo puvi saslimušo skaits nesasniedza pat 1 procentu!

Latvijas puķkopji savulaik guvuši lielu pieredzi tulpju audzēšanā. Droši var apgalvot: tas, kurš prot izaudzēt teicamas tulpes gan ziedu, gan sīpolu ieguvei, izaudzēs arī labus īrisus. Arī augsnei jābūt līdzīgai - elpojošai, humusa bagātai un ar pH 7, vienīgā atšķirība - jāuzmanās, lai īrisiem domātajā neiestrādātu pārāk daudz neitralizētas kūdras. To var darīt vairākus gadus pirms īrisu stādīšanas. Lielā daudzumā svaigi iestrādāta kūdra padara augsni pārāk irdenu, tāpēc nepastāvīgās ziemās, kad daudz atkušņu, tiek izcilātas un saraustītas īrisa saknes, un augs pavasarī aiziet bojā.

Prātīgi ar slāpekli!

Jāsāk ar ābeces patiesību: arī īrisu audzēšanā jāveic pilna augsnes analīze, jo tikai tad var izveidot (kaut ar speciālista palīdzību) pareizu un pilnīgu īrisu audzēšanas un mēslošanas karti. Īrisi nedrīkst ciest badu, taču vienmēr jāatceras, ka tos nekad nedrīkst barot ar pārbagātu un vienpusīgu slāpekļa mēslojumu. Pavasaros, tāpat vasaras otrajā pusē to vispār vajadzētu izslēgt no mēslojuma. Saviem īrisiem nekad neesmu žēlojis pelnus - gan rudenī, gan pavasarī.

Man jau ceturto gadu vienā un tai pašā vietā, peoniju lauka vidū, aug manas īrisu šķirnes 'Saules Loks' cers, šovasar tas aizņem jau apmēram kvadrātmetru un lepojas ar 27 ziednešiem! Esmu pārliecināts, ka veselīgā īrisa augšana izskaidrojama ar dziļi (70 cm) irdinātu augsni. Lai gan ik sezonu īriss saņem tikpat spēcīgu papildmēslojumu kā kaimiņienes peonijas, nevienu gadu cerā neesmu manījis kādas slimības pazīmes.

Jau labu laiku virsmēslojumam sešas reizes sezonā izmantoju SIA "Agrimatco Latvia" piedāvāto Vācijas firmas "Compo" Nitrofoska foliar (nejaukt ar no Krievzemes ievesto nitrofosku!), kas teicami šķīst ūdenī un kurā ir ļoti sabalansēts mikroelementu saturs. Pirmajās trijās papildmēslošanas reizēs (līdz ziedēšanai) lietoju Nitrofoska foliar 201919, pēdējās trijās (pēc ziedēšanas) - Nitrofoska foliar 71240. Papildmēslojumu šķidrā veidā (0,1 % koncentrācijā, tas ir, 10 g uz 10 litriem ūdens) vienmēr dodu no rīta, nekad vakarpusē, citādi augi līdz naktij nepaspēj nožūt. Tas pats attiecas uz parasto laistīšanu bez minerālmēslu piedevas.

Īsa pamācība stādīšanā

Interesantu šķirņu stādu iegāde vairs nav problēma. Bez kādiem sarežģījumiem jebkurā pasaules lielziedu īrisu audzēšanas firmā var pasūtīt pašas modernākās šķirnes. Ļoti bagātīgu klāstu piedāvā ASV īrisu firmas. Protams, tas nav lēti, turklāt no ārzemēm iesūtītie stādi pirmajos gados jākopj krietni rūpīgāk nekā vietējie. Iesācējiem derētu sākt ar tepat Latvijā iegūtiem stādiem.

Vislabākais īrisu pārstādīšanas laiks ir jūlijā, kad jaunajiem stādiem attīstījušās 5 - 10 cm garas saknītes, parasti tos sagatavo vienu vai divas nedēļas pēc īrisu cera noziedēšanas. Pie mums gan stādus sāk pārdot agrāk, kad jauno saknīšu vēl nav. Otra galējība - pārdod arī tādus, kam jaunās saknes sasniegušas 20 cm un vēl vairāk.

Jaunos stādus no vecā cera var iegūt, to neizrokot. Tomēr ieteicams 3 - 4 gadus vecu ceru izrakt, noskalot augsni un sadalīt atsevišķos stādos. To nav grūti izdarīt - jaunais saknenis ar lielāku vai mazāku iežmaugu atdalās no vecā, iepriekšējā gada sakneņa. Kad jaunais stāds atdalīts, lapu vēdekli saīsina līdz 10 - 15 centimetriem.

Daži iesaka stādus iemērkt kāda fungicīda šķīdumā - tas palīdzot pret bakteriālo puvi. Neticiet tādiem padomdevējiem! Neviens fungicīds nepalīdz cīņā ar īrisu galveno nelaimi. Pret to var līdzēt tikai plaša iedarbības spektra antibiotiski medicīniski preparāti, piemēram, tetraciklīns (iespējams, noder arī citi antibiotiķi), ko profilaktiski daudz lietojuši un arī tagad lieto Amerikas īrisu audzētāji. Savulaik tetraciklīna šķīdumu (2 g uz 1 litru ūdens) izmantoju, lai no slapjās puves pasargātu jaunievestās šķirnes. Sagatavotos stādus divas stundas turēju tetraciklīna šķīdumā, pēc tam izvietoju uz papes vai finiera loksnēm un ļāvu tiem divas trīs dienas saulē apžūt, lai griezuma vietas aprepētu. Pa naktīm, kā arī lietus laikā stādus piesedz ar plēvi, lai nesamirkst.

Īrisus stādīju uz nedaudz paaugstinātām dobēm, vai vagu skaustiem, zem sakneņa paberot apmēram 7 cm biezu skalotas upes grants kārtu. Tad bakterioloģiskajai puvei nav, kur izvērsties, jo pēc katras laistīšanas vai papildmēslošanas reizes, tāpat pēc lietus liekais ūdens no sakneņiem uzsūcas grantī. Toties barotājas saknītes atrodas auglīgajā augsnes kārtā. Neatkarīgi no tā, cik garas ir jaunās saknītes, sakneņus pēc iestādīšanas ieteicams piespraust pie zemes ar koka kāsīšiem. Tas tāpēc, lai lielāks vējš neizlauzītu stādus un netraumētu saknītes.

Jāiestāda tā, lai sakneņa griezuma vieta būtu vērsta pret dienvidiem, jo saule ir labākais īrisu dziednieks. Ja stādot saknenis iegremdēts grantī (augsnē), tā jāatrauš, lai sakneņa augšējā daļa (apmēram puse) atrastos virs zemes, arī griezuma vieta pilnīgi jāatbrīvo no augsnes.

Slapjā puve un tripsis

Ja audzētājs iemanījies tikt galā ar bakteriālo puvi, tad īrisu audzēšana vairs nekādas grūtības nesagādā. Cīņai ar šo slimību īstu ķīmisku preparātu vēl nav, bet izmantot sauli un sagatavot elpojošu augsni var katrs.

Kādreiz, kad vēl audzēju īrisus lielās platībās, ar 0,2 % tetraciklīna šķīdumu tos apmigloju trīs reizes sezonā - maija vidū, pēc noziedēšanas un septembra sākumā. Pats galvenais - šo slimību nedrīkst ielaist! Vairumā gadījumu tā parādās pēc īrisu noziedēšanas, kad audzētāju interese par tiem pierimusi. Īrisu stādījums regulāri jāapseko, lai pamanītu infekcijas sākumu. Kad atsevišķs lapu vēdeklis nopuvis un nogāzies pie augsnes, ir jau par vēlu. Turpretī, ja infekcija atklāta pašā sākumā, kad pie pamatnes sapuvusi tikai pirmā lapa, vēl daudz ko var saglābt: ar dzelzs karoti, kurai mala notrīta asa kā nazis, izgrebj visu bojāto vietu un jauno brūci apmiglo ar tetraciklīna šķīdumu. Lai brūci no saules nenoēnotu lapas, tās nogriež vai noliec. Otrā dienā brūci vēlreiz apsmidzina ar tetraciklīnu un uzkaisa kārtu ogles pulvera. Daudzreiz tā esmu izglābis ne vienu vien retas, izcilas šķirnes eksemplāru.

No kaitēkļiem bīstamākais ir tripsis. Ja tripši savairojušies lielā skaitā, īrisu attīstība apstājas un tie var pat aiziet bojā. Tripši izsūc īrisu lapas un pat ziedus! Ja kaitēkļu daudz, to bojājumus viegli atpazīt, jo lapas zaudē savu īpašo sarmojumu - vaskveida kārtiņu, tās kļūst vienkārši zaļas. Tripšu bojājumi starveidā iet no lapu apakšas uz augšu. Ja vēlaties pārbaudīt, vai dārzā tiešām ir tripši, tad ar flomāsteru uz īrisa lapām viegli atzīmējiet vietas, kur beidzas vaskojums. Ja otrajā vai trešajā dienā zaļā zona no iezīmētās strīpiņas pavirzījusies uz augšu, viss skaidrs - tripši turpina savu postošo darbu. Viens miglojums ar aktaru, un tripšu uzbrukums jūsu īrisiem būs novērsts.

Ko darīt ar ziednešiem?

Ja nenodarbojas ar selekciju, tad pēc īrisu noziedēšanas vecie ziedneši no dārza jāizvāc. Ziednesi saņem tuvāk pamatnei, paliec uz vienu vai otru pusi, un tas viegli izlūst. Labāk pie pašas pamatnes izgriezt ar asu nazi, jo griezums ir gluds un aprepē labāk nekā nelīdzenā lauzuma vieta. Jebkurā gadījumā tūlīt pēc ziedneša likvidēšanas griezuma vietu ieteicams apsmidzināt ar tetraciklīnu vai bagātīgi apbērt ar koka ogles pulveri.

Nobeigumā - vēl viens interesants īrisu pavairošanas paņēmiens. Tas īpaši noderīgs jaunām, vērtīgām un perspektīvām šķirnēm. Izrokot visu ceru, lai sadalītu to atsevišķos stādos, katrs īrisu audzētājs būs pamanījis kādu ziednesi, kas izaudzis no sakneņa bez jauna lapu vēdeklīša. Tam nav jaunu saknīšu, izskatās pēc nedzīva iepriekšējā gada sakneņa. Un tomēr saknenī ir paslēpta dzīvība. Ne reizi vien šādus bumbuļus esmu mērcējis tetraciklīna šķīdumā ar heteroauksīna piedevu, pēc tam piespraudis pie augsnes un vairākkārt laistījis. Līdz rudenim ap šo it kā nedzīvo bumbuli izveidojušies septiņi astoņi jauni mazi dzinumiņi, kas nākamajā vasarā jau ir normālu stādiņu lielumā.