Latvijā savvaļā sastopamas trīs rožu dzimtas kazeņu ģints sugas: lācene, ziemeļu kaulene un klinšu kaulene. Lāceni (Rubus chamaemorus) Ziemeļvidzemē sauc arī par šķomeni, šķoveni, Igaunijas pierobežā - par muraku, bet Madonas apkārtnē - pat par spradzeni, kaut gan tā ir pavisam cita suga (Fragaria viridis).
Tās stublājs ir taisns, stāvs, ar īsiem matiņiem, lapas 1 - 4, vienkāršas, staraini daivainas, krokainas, ar zobainu malu. Ziedi pa vienam izvietoti dzinumu augšējā daļā, viendzimuma, līdz 3 cm diametrā. Vīrišķie ziedi lielāki nekā sievišķie. Kauslapas zaļas, strupas, vainaglapas baltas vai ar rožainu nokrāsu. Zied reizē ar zemenēm - maija beigās, jūnija sākumā. Ienākas gandrīz lodveida, līdz 1,5 cm garš kauleņu kopauglis (ražošanas sākumā ogas ir lielākas - sastāv no 8 - 10, pēdējās - tikai no 4 - 5 kauleņiem), kas atgādina avenes. Sākumā tas ir sārts, nogatavojies top puscaurspīdīgs, dzintardzelteni oranžs, bet pārgatavojoties kļūst brūngans. Ienākas vienlaikus ar mellenēm - jūlijā.
Ziemeļu kaulene (Rubus arcticus) ir līdz 35 cm augsta, lapas kā jaunu zemeņu stādiem. Zied maijā - jūlijā ar ļoti smaržīgiem rozā ziediem, ogas ienākas jūlijā - septembrī, tās ir sarkanas, ļoti aromātiskas, 0,8 - 1,4 cm diametrā, stingri saistītas ar ziedgultni. Latvijā pēdējo reizi šī kaulene atrasta purvā Valkas apkārtnē 1918. gadā, iekļauta Latvijas Sarkanās grāmatas 0 kategorijā kā izzudusi suga.
Klinšu kaulene (Rubus saxatilis) aug ēnainos skujkoku un jauktajos mežos kopā ar kreimenēm, mellenēm. Lapas ir ar gariem kātiem, trīsstaraini saliktas. Virszemes stumbrs viengadīgs. Ziedneši stāvi, 10 - 25 cm gari. Ziedi balti, divdzimumu, pa 3 - 10 čemurveida ziedkopās. Zied maijā, jūnijā. Augļi ir salikti kauleņi, kas sastāv no atsevišķiem (3 - 4) spilgti sarkaniem, spīdīgiem, sulīgiem kauleņiem. Nogatavojas reizē ar lācenēm. Kaut arī šā auga augļi ir skaisti un garšīgi - saldskābi, pārtikā tos izmanto maz, jo tiem ir lieli kauliņi. Kauleņu augļus var ēst svaigus un pārstrādātus, no tiem iespējams pagatavot sulu, sīrupu, želeju, ievārījumu, dažādus dzērienus. Augļus var uzglabāt arī sasaldējot.
Labs vitamīnu avots
Lāceņu ogas satur līdz 5 % cukura (glikozi un fruktozi), organiskās skābes (citronskābi un ābolskābi), karotīnu un C vitamīnu, daudz minerālvielu un pektīnvielu, kā arī miecvielas un krāsvielas. No lāceņu ogām gatavo marmelādi, želeju, sīrupu, ievārījumu un citus izstrādājumus. Ienākušās ogas ir mīkstas, maigas, saldas, pārvadājot ļoti vārīgas, turpretim nogatavošanās sākumā tās ir cietas, tāpēc var labi transportēt. Siltā vietā tās ienākas 2 - 3 dienās. Gatavajām ir īpatnējs aromāts un garša.
Lāceņu ogas vāc sausā laikā pēc rasas nožūšanas. Pēc tam attīra no piemaisījumiem, noplūc kausiņus. Uzglabā sasaldētas vai pārlietas ar ūdeni - vaļējos traukos +5...+10 °C temperatūrā tās saglabājas svaigas visu gadu. Sasaldēšana nesamazina C vitamīna daudzumu. Lāceņu ogas var arī uzglabāt, pārlietas ar pašu sulu. Tiesa, tad samazinās C vitamīna daudzums, bet palielinās karotīna saturs. Savā sulā lāceņu ogas var turēt līdz jaunajai ražai.
Lāceņu ogas izmanto ārstniecībā, reizēm ziedēšanas periodā ievāc arī lapas un ziedus. Žāvē parastos apstākļos. Tautas medicīnā lācenes lieto pret cingu (augļus, lapu uzlējumu), gremošanas traucējumiem, caureju, pret tūskām, nierakmeņiem (kauslapas, ziedus, lapas), saaukstēšanās gadījumos, pret drudzi, tuberkulozi (augļus, lapas). Ārīgi lieto pret ādas iekaisumiem (augļu sulu, lapas), brūču dziedināšanai.
Lāceņu ogām piemīt pretcingas, pretiekaisuma, diurētiska, sviedrējoša iedarbība, sulai - izteikti baktericīda aktivitāte. Lapu darbība ir savelkoša, diurētiska, pretiekaisuma, dziedinoša, tā sekmē asins reducēšanos.
Vieta un augsne
Teiču dabas rezervāta botāniķe Vija Kreile pastāstīja, ka savvaļā lācenes aug augsto jeb sūnu purvu malās, sfagnu paklājā, līdzās purva sīkkrūmiem - vaivariņiem, zilenēm, viršiem, kasandrām, vistenēm un spilvēm. Lielākās platības ir Ziemeļvidzemē, Ķemeru un Olaines apkārtnes purvos, retāk tās sastopamas Latgalē. Lāceņu izplatība pasaulē ir cirkumpolāra, tas nozīmē, ka tās aug visapkārt ziemeļpolam - Krievijas ziemeļos, Somijā, Norvēģijā, Igaunijā, Kanādā un Ziemeļamerikā.
Lācenes ir gaismas prasīgs augs. Purvā priedītes dod aizvēju, pasargā ziedus no vēlajām pavasara salnām. Ja priedītes ir saaugušas par biezu, gaismas vairs nepietiek augi nezied. Aizvējš toties nodrošina apputeksnētāju kukaiņu klātbūtni. Ja ir vēss, vējains laiks, nav aizvēja un arī kukaiņi nelido, ziedi paliek neapputeksnēti. Vēl viens iemesls mazai ražai ir dažādie ziedēšanas laiki, jo vīrišķie augi zied nedēļu ātrāk, turklāt sievišķo eksemplāru savvaļā ir 2,6 - 2,8 reizes mazāk.
Lācenes aug klonos, kas sastāv no mātesauga, kuru garie, ložņājošie sakneņi saista ar dažāda vecuma tā sauktajiem meitas krūmiņiem; to var būt pat vairāki desmiti. Lāceņu vasas ir 5 - 35 cm augstas. Sakņu sistēma izvietota virsējā 10 - 15 cm biezā kūdras un sfagnu slānī. Sakneņi zarojoties izplatās uz visām pusēm, uz tiem ir daudz snaudošo pumpuru, no kuriem veidojas dzinumi, kas iznāk virspusē.
Latvijā ar lāceņu selekciju nenodarbojas. Vienīgi Norvēģijā ir izdalītas vīrišķās un sievišķās formas, tās audzē kultūrā. Veselīgās ogas var audzēt dobēs. Stādīšanai izvēlas līdzenu vietu. Augsnei jābūt labi iekoptai, trūdvielām bagātai, vieglai, irdenai, mitrai, ar labu gaisa caurlaidību. Optimālais skābums ir pH 3,5 - 4,5.
Smilts vai vieglai mālsmilts augsnei pievieno skābu sūnu purva kūdru. Lācenes nedrīkst likt vietās, kur mēdz būt stāvošs ūdens un iespējamas salnas (ieplakās un citās zemās vietās). Stāda aprīļa beigās, maija sākumā, vēlams apmākušās, vēsās dienās. Attālums starp augiem - 30 x 30 cm. Pēc stādīšanas laista, tad 3 cm slānī dobi nosedz ar frēzkūdru vai sadrupinātām priežu mizām. Mulča palīdz saglabāt augsnes mitrumu, ierobežo nezāļu augšanu, paaugstina organisko vielu daudzumu augsnē. Mulčēšana sekmē arī lāceņu augšanu un attīstību, tāpēc veidojas lielākas ogas.
Lācenes pavairo veģetatīvi - ar sakneņu spraudeņiem. Jaunos stādus ieteicams atdalīt pavasarī - sagriež ap 10 cm garus sakneņu gabaliņus, nosedz ar mitru substrātu līdz 2 cm slānī. Regulāri laista, līdz izveidojas nelieli krūmiņi, ko var iestādīt pastāvīgā vietā. Savvaļā lāceņu spraudeņus ņem no iepriekšējās ražas laikā atzīmētiem vīrišķajiem un sievišķajiem augiem.
Stādījumus uztur tīrus no nezālēm - mulčētā dobē tas neprasa pūļu. Sausā laikā nepieciešama laistīšana. Pavasarī lāceņu ziedi jāsargā no salnām, lietojot dūmu sveces, apsmidzinot ar ūdeni vai nosedzot ar agrotīklu.
Kaulenes
Nopietnā un ilgā selekcijas darbā Somijā ir izveidotas ziemeļu kaulenes (dārza lācenes) kultūras šķirnes. Lai iegūtu labu ražu, jāaudzē vairākas (vismaz divas) šķirnes, kas var cita citu apputeksnēt. Ogu lielums atkarīgs gan no augšanas apstākļiem, gan šķirnes, gan arī no atsevišķo kauleņu lieluma un skaita ogā (vidēji ogu masa ir 1 grams). Sēklu lielums, kam īpaša nozīme pārstrādē, atkarīgs no šķirnes, tomēr tās nav tik rupjas kā savvaļā augošajām.
Jāņa Aldermaņa dārzniecībā (Rīgā, Biķernieku ielā 2) pašlaik var iegādāties no Igaunijas ievestu ziemeļu kauleņu šķirņu, piemēram, "Astra", "Aura", "Pima" konteinerstādus par trim latiem. Tām raksturīgs 10 - 15 cm augsts krūms, ļoti aromātiski ziedi un ogas (ienākas jūlija beigās, augustā), turklāt augi ir izturīgi pret slimībām un kaitēkļiem. Kaulenes audzē līdzīgi kā lācenes. To lapas var izmantot tējai, ziedus - vilnas krāsošanai. Ogas lietojamas gan svaigas, gan termiski apstrādātas. Īpaši dekoratīvas tās izskatās kompotā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!