Voss, Čevers, Taisons un Vinnijs Pūks - miruši
Pirmā legālā dzīvnieku kapsēta savu darbu sāka pirms septiņiem gadiem. Pa šo laiku gan dārgākajā - dēvētajā 'Sarkanajā laukumā' - gan lētākajā kapsētas galā kopumā veikti apmēram 2000 apbedījumu. Ik gadu tāds ir arī aptuvenais kapusvētku apmeklētāju skaits. Spīd saule, vēl nav pusdienlaiks, bet pie kapsētas nav vietas, kur nolikt mašīnu. Pa galveno celiņu kapsētā nāk iekšā cilvēki, daļai rokās milzu ziedu pušķi. Daudzi ierodas veselām ģimenēm, līdzi ņemot tos četrkājainos mīluļus, kas šobrīd vēl dzīvāki par dzīviem. Citi cītīgi ķeras pie grābekļiem un ravēšanas, citi piesēž pie jau iepriekš sakoptajām kopiņām. Rituāli daudz neatšķiras no kapusvētkiem, kas domāti cilvēku piemiņai - kad darbi apdarīti, seko mirklis, lai pasērstu, atcerētos un ... paraudātu.
Nekopto kapu kopiņu ir maz, lielākoties - viss sakopts, spīd un laistās. Pie daudzām kopiņām pieminekļi, dažos attēloti suņi dabiskā lielumā. Plāksnēs iekalti vārdi, gada skaitļi, datumi un pateicības vārdi - "paldies, ka tu biji", "mīļajai šokolādes meitenei", "skumstam". Uz labākiem medību laukiem devies gan Voss, gan Čevers, vairāki Taisoni, Snūpijs, un par šausmām - arī Vinnijs Pūks. Kapsētā apgalbāti nevien kaķi un suņi, bet arī kāmji, zivtiņas, fretkas, degu, truši un pat divi pitoni.
Pa kapsētu šurpu turpu defilē vīrs, kuru, šķiet, vārdā sveicina visi sanākušie - tas ir kapsētas īpašnieks Uģis Rūķītis. "Tās nebija mēbeles, ko pēc lietošanas izmet, tie nebija matu kušķi, ko nolaist podā - tie bija ģimenes locekļi", tā stāsta kapsētas saimnieks. "Te mīluļus brauc apglabāt no visas Latvijas. Ved arī no Lietuvas, jo tur legālu kapsētu nav vispār. Igaunijā pie Tallinas ir liela dzīvnieku kapsēta, taču arī tā nav legāla", skaidro Rūķītis. Paradums nenoglabāt savu dzīvnieku kur pagadās, bet kapsētā, Latvijā veidojas pamazām. Protams, joprojām ļoti daudz dzīvnieku tiek norakti kur pagadās, īpaši Rīgas un Pierīgas mežos, Olaines tuvumā un citviet. Par to gan draud sods 240 latu apmērā. To veicina fakts, ka pašvaldības joprojām nesteidzas ierādīt iedzīvotājiem legālas vietas, kur viņi varētu apglabāt savus mīluļus ar cieņu.
Piedzima un ierāpās sirdī
Vēveru ģimene no Katlakalna kārto akmeņus uz kapu kopiņas - "Piedzima un ierāpās sirdī, viņa burtiskā nozīmē izmainīja mūsu dzīvi", stāsta sieviete, atceroties vācu aitu suni Upsī. Nedaudz tālāk sportiskas miesas būves vīrietis kārto kapu, blakus sēz sieviete un mazais dēlēns - "Mopsi Taisonu nobrauca mašīna, manā acu priekšā. Lija lietus, bija patumšs un .... viņš nomira man uz rokām. Tā mašīna pat neapstājās", lielā vīra acis kļūst pavisam skumjas. Pēc Taisona ģimene tā arī nav spējusi iegādāties citu suni - roka neceļoties. Tieši to pašu saka kāda māte un meita, kas apkopj sava dobermaņa Radas kapu vietu. "Kāpēc es viņu tā mīlēju?", ierunājas vecākā no sievietēm "viņa prata mīlēt. Cilvēki tā neprot". Kundze nespēj valdīt emocijas un bilst - "Nekad nebiju redzējusi suni, kas raud, bet kad Rada mira no vēža, todien viņai tecēja asaras..." Saruna ir jāpārtrauc, jo redzams, ka pat vairākus gadus veci notikumi cilvēku atmiņās ir pārāk dzīvi.
Mālnieku ģimene uz kapusvētkiem atbraukusi no Jēkabpils. Tētis cītīgi cementē pamatu piemineklim, kas veltīts kaķim Bonifācijam. "Vēl ir šķībi, vajag taisnāk!" no malas procesu koriģē sieva un meita. Kāpēc Bonifācijs apglabāts šeit? Atbilde ir īsa - viņš to bija pelnījis! Trīspadsmit gadus veco Bonifāciju nācies iemidzināt, jo arī viņu pieveicis vēzis. Vietā paņemts cits kaķis, bet..... asaras pēc Bonifācija kā nežūstot, tā nežūstot.
Saimnieks un mīlulis - vienā kapā
Pie kapu pieminekļa trim suņiem stāv vesela ģimene. Pensijas vecuma vīrs rīdzinieks Antons rūpīgi noslauka kapakmeni. Blakus stāv māsīcas, kas speciāli atbraukušas no Preiļiem un Aizkraukles. Uz akmeņa lasāms Antona paša sacerēts pants - "Negaida vairs mani mājās mīļo draugu acu skats. Ar saviem draugiem vienā kapā pēc nāves dusēšu es pats". Antons ir viens no tiem 4 cilvēkiem, kas ar notariāli apstiprinātiem dokumentiem apliecinājuši savu vēlmi pēc nāves tikt guldītiem blakus saviem mīluļiem. Antons neslēpj - suņi viņa dzīvē ir īpaši. "No suņiem nav jābaidās, no cilvēkiem gan! Suns nekad tevi ne nodos, ne pārdos, ne nostučīs", Antons ir lakonisks. Vienu no suņiem- Džimiju - 2 nedēļu vecumā viņš izvilcis no miskastes, otru paņēmis no Candera ielas patversmes, sunim bija epilepsija un lauzts bļodas kauls. Tā kopā aizvadīti laimīgi gadi. Pēc nāves suņi tika nelegāli apglabāti Imantas mežiņā, jo citur nav bijis kur. Kad atvērusies legālā kapsēta - pensionētais šoferis atracis un pārapbedījis savus suņus šeit. Pēc nāves viņš grasās gulēt viņiem līdzās. Viņa sieva un bērni jau nosaukuši Antonu par dullu.
"Jā, četri cilvēki jau ir nopirkuši vietu blakus saviem mīluļiem. Es nedrīkstu glabāt cilvēkus zārkos, bet kremētā veidā gan. Protams, ētisku apsvērumu dēļ nepieļaušu, ka tur būs rakstīts viņu vārds un uzvārds, nebūs bildes. Taču likumdošana paredz, ka urnu 80 cm dziļumā var aprakt. Četriem cilvēkiem jau visi papīri ir notariāli apstiprināti. Divi grib gulēt pie saviem suņiem, divi - pie kaķiem" stāsta kapsētas īpašnieks Rūķītis. Viņš neaizmirst pieminēt - "Kapiņos, protams, eksistē savs melnais humors - sieva vienam no tiem kungiem, kas nolēmuši te gulēt vaicā - tad tu ar mani vienā kapā negulēsi? Tas vīrs viņai atbildēja - ja tu būtu dzīves laikā man bijusi tik uzticīga, kā mans suns, tad es gulētu ar tevi. Citi ir teikuši - suns bija vienīgais, kas bija priecīgs mani redzēt pārnākam mājā jebkurā stāvoklī".
Ar šņabīti pie kapiņa
Kapos savus mīluļus apglabājuši arī vairāki cilvēki no Latvijas miljonāru saraksta, tas gan nenozīmējot, ka viņi kapus cītīgi kopj. Bieži vissakoptākie kapi ir tieši nabaga pensionāru dzīvniekiem. "Daudziem dzīvnieks ir bijis vienīgais īstenais ģimenes loceklis. Ir vientuļie, ir tie, kam nevar būt bērnu un visa mīlestība aiziet dzīvniekiem" stāsta kapsētas saimnieks - "kad taisīju šo kapsētu pat iedomāties nevarēju, ar kādām emocijām nāksies saskarties. Savos 50-it gados esmu pabijis daudzās cilvēku bērēs, bet tādas emocijas, histērijas un pat vājprātu es nekad un nekur neesmu novērojis, kā tad, kad ir aizgājis mīlulis". Ir cilvēki, kas kopš 2004.gada - vai lietus, sniegs vai svelme - braucot šurp katru mēnesi, bieži ar sabiedrisko transportu.
Diena vēl pusē, bet ļaudis plūst straumē. Saksofonists turpina raudināt dvēseles, bet saule balināt uz kapu kopiņām saliktās fotogrāfijas un mīluļu mīļlietas - kožammantas, ķemmes, bļodiņas. Rūķītis stāsta - pievakarē vēl atbraukšot mācītājs (kura vārdu viņš nevēlas izpaust, lai aiztaupītu nepatikšanas), pievienosies vēl citi muzikanti un, kad iestāsies tumsa, kapos degs tūkstošiem svecīšu. "Cilvēkiem, kuriem nav bijis mīluļa, to nekad nesaprast", piebilst Antons "bet mums šodien ir svētki" .
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!