Līgatnes lācis – izbēga Blozga, pārnāca Made  (3)

Tautai jāzina savi varoņi
Kopš lāča divu dienu brīvsoļa kaislības vēl nebūt nav rimušas. Vēl nupat lāču kopēja Velga saņēmusi ziņu pat no Austrālijas, kur latviešu preses izdevuma pārstāvji lūguši ziņot, kā klājas bēdzējai Madei, jo vietējie latvieši gribot zināt par lāča likteni visos sīkumos.

Šurp plūst arī apmeklētāju straumes, viņus šoruden mazāk interesē mežacūkas, stirnas un citi zvēri. Visi grib pakutināt nervus un pagrozīties izbēdzējas lācenes tuvumā. "Kura ir Made? Kurš lācis bija tas viltnieks?" – tā vaicā bērni un pieaugušie un steidz noskaidrot – kā, kur un kas tieši noticis, ka lielais plēsējs ticis brīvsolī un ēdis ābolus līgatniešu dārzos. Nonākuši līdz lāču voljēram, cilvēki grib konkrēti sazīmēt lāci, taču visi trīs ķepaiņi izskatās pilnīgi vienādi. Apmeklētāji ierosinājuši apsiet Madei sarkanu banti ap kaklu, jo tautai ir jāzina savi varoņi. Kopēja Velga gan pasmīn un saka, ka uz šitādu cirku viņa neparakstīšoties, un medaļu pie Mades krūtīm nebūšot.

Kanapē ar nosaukumu "Velga"
Runājot par Madi, Velgas sirds notrīs. Kā nekā – kopš kopīgā piedzīvojuma ārpus voljēra, abas ir ļoti satuvinājušās. "Es nemaz neesmu "Mades lāču mamma", kā kaut kur minēts presē", viņa saka. "Es audzināju Madi vien īsu brīdi viņas bērnībā, mamma esmu bijusi diviem citiem lāčiem – Ilzītei un Līzītei, tāpēc vēl šodien nesaprotu, kā man izdevās viņu dabūt atpakaļ", smejas Velga. Kopēja spriež, ka lācis acīmredzot kaut ko atcerējies no bērnības, kad Velga staigājusi ar tolaik mazo lāci pa mežu. Iespējams, Madei arī labpaticies dzirdēt sevi saucam par Blozgu.

"Tas izklausās briesmīgi, bet viņa to vārdu tiešām izpelnījās. Agrāk bija tā, ka lāčus uz nakti iespundēja mazajā namiņā. Tagad tā vairs sen nenotiek, bet tolaik tas bija jādara. Un tad viņa it kā iegāja iekšā, bet tad izstiepās kā tāda gara desa un izlika kājas tā, ka nebija iespējams aiztaisīt lūku. Iedomājieties, ziema, jau tumšs, auksti, bet beigt darbu nav iespējams, jo Made iespītējusies. Paiet viena stunda, divas, visi nikni. Tā viņa dabūja to iesauku Blozga. Arī kad meklējām, tad saucu – "Blozgaaaaaa!" Un viņa atsaucās, jo to vārdu atcerējās no bērnības! Bet kopš viņa atgriezās – viņa ir tikai un vienīgi Made" – tā stāsta Velga, kas tomēr nekļuva par kanapē lielajam dzīvniekam.
Kopš bēgšanas darbinieki kārtīgi apsekojuši visu nožogojumu. Mades izgrebtais caurums ir kārtīgi aizdarīts, un drošībai veikti metināšanas darbi vēl arī citās vietās. Domājams, ka Madei vairs nav nekādu cerību atkārtot savu performanci.

Dīvaini, bet visi lāči vēl dzīvi
"Visticamāk, tā bēgšana bija pārpratums", šodien stāsta lāču kopēja. Dabas parkā ir oficiāli aizliegts barot dzīvniekus, bet cilvēkiem patīkot mest lāčiem no skatu platformas lejā jebko, kas ir pie rokas. Acīmredzot toreiz lāceni iekārdinājis kaut kas nomests turpat aiz nožogojuma un viņa sākusi drupināt klinti blakus metāla režģim. Rezultāts – lācis brīvībā un lērums satrauktu dienestu, kas bija gatavi nošaut Madi, kā tas reiz dabas parka vēsturē jau noticis ar lāceni Mašu, kas bija devusies līdzīgā "atvaļinājumā". Par laimi, šoreiz viss beidzies labi, taču parka darbinieki vēlreiz lūdz apmeklētājus nebarot dzīvniekus! "Tas, ka visi lāči joprojām ir dzīvi, ir brīnums", stāsta kopēja, "ir bijuši gadījumi, kad cilvēks nomet no klints medus burku un tad lāči metas ēst ar medu aplipušās stikla lauskas".

Ar Madi – tikai gaisa bučas
Lācis, kura zobainajā mutē Velga tik labprātīgi ievietojusi savu galvu, nav Made. Tā ir Mades meita Ilzīte. Uz šādu tuvību Velga parakstās tāpēc, ka ir Ilzīti uzaudzinājusi kopš dzimšanas. Made mātes pienākumus nav vēlējusies veikt un Velgai nācies mazo lāci adoptēt. "Citi staigāja ar somiņu, es – ar lāci", kopēja atceras pirmos kopīgos mēnešus. Tagad gan kopīgas pastaigas sen vairs nenotiek, jo liels lācis tomēr var kļūt neprognozējams. Taču Ilzīte joprojām respektē savu "mammu" un atsaucas viņai uz vārda. Tālāko ir dīvaini vērot, jo Velta ļauj lācim laizīt seju un rokas, bet lācis no prieka kunkst un šņukst, un visādi izpildās, lai tikai ilgāk noturētu Velgu pie nožogojuma spraišļiem. Lācim tiek gan riekstiņi, gan cepums – Velgai – slava un gods, jo viņa, iespējams, ir vienīgais cilvēks Latvijā, kurš mēdz ieturēt tik mazu distanci starp sevi un brūno medusgrauzi. Kopēja atzīst, ka, lai arī Made vairs nav Blozga, tuvākais attālums, ko viņa pieļāvusi starp sevi un Madi, ir trīs metri. Tuvāk gan ne. Toties Ilzīti – to jā, tur bučošanās iet vaļā uz nebēdu.

Ziemas tauki un sapnis par jaunu voljēru
Līgatnes lāči tagad jau ķērušies pie sava svarīgākā rudens darba – viņi audzē taukus un pieņemas svarā. Kaut arī šie lāči te neguļ īstu ziemas miegu, bioloģija darot savu – rudenī viņi kļūst lēnīgāki un resnāki. Darbiniekus lāču ziemas bezmiegs uztrauc, jo negulēšana saīsina lāču mūžu.

Lai darītu lāču dienas Līgatnē laimīgākas, parka vadība nākotnē cer slēgt veco lāču voljēru un pārvietot visus lāčus uz citu iežogojumu, kur šobrīd lepnā vientulībā mīt lācene Ilzīte. Tur visiem būšot vairāk vietas un nekādu iespēju "nosvīst miglā līgatnieku privātmāju vai pat Austrālijas virzienā".