Septiņi dzīvnieki ar ļoti šausminošiem zobiem  (19)

Tomēr cilvēka acīm citu dzīvu būtņu ķermeņa uzbūve var šķist dīvaina, un jo īpaši tas attiecas uz savādu mutes formu un biedējošiem zobiem.

Par miksīnu pasugas zivju rijīgumu klīst leģendas. Šīs radības bieži apēd citas tīklos iekļuvušas zivis, nodarot ievērojamu kaitējumu zvejniekiem.

Milzu tārpam līdzīgajai miksīnai ir iespaidīgs žoklis un interesants asu zobu izvietojums – tie izkārtoti vairākās rindās.

Tomēr miksīnai, neskatoties uz biedējošo žokli, tas nemaz nav jāliek lietā, lai būtu paēdusi. Šī īpatnējā zivs spēj baroties caur ādu: tā peld pūstošā ūdenī blakus citu dzīvnieku sairstošajiem līķiem, ar ādas porām uzsūcot no tiem barības vielas.

Ādainie jūras bruņurupuči ir paši lielākie savas sugas pārstāvji uz zemes. Atšķirībā no daudziem citiem zālēdājiem bruņurupučiem, šie monstri ir aprīkoti ar visnotaļ draudīgu žokli, kas vajadzīgs, lai bruņurupuči spētu baroties ar moluskiem, vēžveidīgajiem un zivju mazuļiem.

Šiem bruņurupučiem ir daudz zobu, kas atgādina stalaktītus, jo aug no pilnīgi atšķirīgām žokļu pusēm un pat kaklā.

Šo skumbriju pasugas zivi dēvē arī par zivi-vampīru. Lai izdzīvotu mežonīgajā Amazones upē, vajadzīgi nopietni ieroči, un šai zivij par tādiem kalpo pamatīgie ilkņi. Zivs zobi ir atšķirīgu izmēru, bet visi – ļoti asi. Garākie no tiem sasniedz pat 15 centimetrus.

Šo skumbrijveida zivju tuvas radinieces ir piranjas, bet tas netraucē šīm plēsoņām medīt galvenokārt tās. Lai gan zivju-vampīru uzbrukumi cilvēkiem nav reģistrēti, tomēr iesaka turēties tālāk no to apdzīvotajām ūdenstilpēm.

Laternhaizivis parādās tikai pēc saulrieta un tumsā dodas meklēt medījumu. Šīs tikai 50 centimetrus garās haizivis var lepoties ar pašiem lielākajiem zobiem attiecībā pret ķermeņa izmēru.

Tā kā laternhaizivīm nav spēcīga un liela ķermeņa, tās iemācījušās uzbrukt par sevi daudz lielākām zivīm un dzīvniekiem, izplēšot gabalu miesas un tūlīt pat pazūdot.

Šo haizivju upuri — vaļi, lielas zivis, delfīni — nenomirst, bet ilgi dziedē plēstās brūces. Zināmi gadījumi, kad laternhaizivis uzbrukušas arī cilvēkiem.

Ieskatoties mutē pingvīnam, var ieraudzīt bīstamus un asus zobus. Zobi izvietoti visapkārt pingvīna mutei, tostarp knābja augšpusē un apakšpusē un pat uz mēles.

Tā kā pingvīni savu medījumu aprij veselu, viņiem nepieciešams to notvert un noturēt – tam arī vajadzīgi visuresošie zobi. Durstīgā mute un mēle darbojas kā lenšu transportieris, kas stumj barību vienā virzienā.

Visi zina par dzeņa spējām ārkārtīgi ātri kalt koku stumbrus (noskaidrots pat tas, kāpēc viņiem nesāp galva), bet tikai retais ir informēts par to mēles apbrīnojamo darbību. Dzeņa mēle ir trīs reizes garāka par tā knābi, un tās galā ir apbrīnojams āķītis, ar kura palīdzību putns izvelk kokā paslēpušos kukaiņus.

Var tikai minēt, kā tik gara mēle ievietojas putna mutē. Izrādās, ka tad, kad mēle netiek lietota, dzenis to aptin ap galvaskausu pa tā iekšpusi, tā novietojas blakus acīm, bet mēles gals – pie nāsīm.

Ārēji šī zivs daudz neatšķiras no citām parastām zivīm ar žaunām un spurām, bet tās mutē ir cilvēka zobiem apbrīnojami līdzīgi zobi.

Lai gan varētu rasties jautājums, kāpēc dabai jākopē pašai sevi, zobu veids izskaidrojams ar to, ka cilvēka tipa zobi lieliski tiek galā ar praktiski jebkādu barību, tostarp sēklām un riekstiem, kas zivīm nepavisam nav raksturīgi.