Portāls Delfi turpina sadarbībā ar Rīgas Zooloģisko dārzu aizsākto projektu, aprakstot dažādu dzīvnieku ikdienu, un šoreiz viesoties sanāca pie dzeloņcūkām – trešajiem lielākajiem grauzējiem pasaulē pēc kapibarām un bebriem.
Rīgā tās ir trīs: sešus gadus vecais tēviņš Fricis ir no Vācijas, piecus gadus vecā mātīte Afrodīte nāk no Grieķijas, bet vēl vienai mātītei Hildai, kas nāk no Berlīnes zooloģiskā dārza, ir aptuveni viens gads.
Tiesa, Hilda šobrīd ārstējas - viņa netiek laista aplokā un ir modrā ārstu uzraudzībā. Viņu cīņā par teritoriju un hierarhiju ar savām asajām adatām savainojusi otra mātīte Afrodīte, tāpēc mediķi rūpējas, lai Hildas dziļajā brūcē nerastos iekaisums.
Lai gan abas mātītes uzsākušas cīņu par ietekmi, lielākais priekšnieks dzeloņcūku aplokā tomēr ir Fricis - acīmredzot tikai tāpēc vien, ka ir tēviņš. Fricis labprāt būtu piekritis dzīvot ar abām dzeloņcūku meitenēm, bet Afrodīte īsti nav vēlējusies savu "vīrieti" dalīt ar kādu jaunāku būtni.
Dzeloņcūkām uz galvas, skausta un muguras ir tievas, garas adatas, kuras var sasliet kā cekulu. Ķermeņa sāni un aizmugurējā daļa savukārt klāta ar resnām, cilindriskām, līdz 35 cm garām adatām. Īsās astes galā piedevām ir grabināmās adatas. Tās ir tievas gandrīz visā savā garumā, bet adatas gals ir paplašināts un dobs, tā ka vairāku šo adatu vienlaicīga vibrēšana rada šalcošu graboņu.
Sastapušās ar citu dzīvnieku, dzeloņcūkas saceļ un izpleš savas adatas, tādējādi praktiski dubultojot savus izmērus. Ja traucēklis neatkāpjas, dzeloņcūkas stampājas ar kājām, žvadzina adatas un galu galā atmuguriski uzbrūk, cenšoties pretiniekā ietriekt stingrās, īsās ķermeņa adatas. Tieši šīs adatas nodara visvairāk posta un nereti paliek iedūrušās upurī.
Daudzi no bēdīgi slavenajiem cilvēkēdājiem leopardiem un tīģeriem izrādījušies dzeloņcūku adatu ievainoti, un ķermenī sadūrušās adatas tiem acīmredzot sagādājušas pastāvīgas sāpes un traucējušas normāli medīt savvaļas dzīvniekus.
Vēderiņš dzeloņcūkām ir mīksts kā ezīšiem, taču rokās viņas dodas nelabprāt, tāpēc reti kuram izdevies to aptaustīt. Saviem kopējiem dzīvnieki ļauj paglaudīt galvu vai purniņu, bet maiguma ziņā tas arī viss.
Kā stāsta dzeloņcūku galvenā kopēja - Rīgas zoodārza zīdītāju nodaļas vadītāja Tatjana Ivasenko, savu labdari viņas atpazīst pēc balss. Uz dotajiem vārdiem gan neatsaucas, bet skrien uz īpašām skaņām. Vismaz šajā ziņā dzeloņcūkas esot "dzīvnieki bez problēmām" un ļoti paklausīgas.
Dzeloņcūkas ir nakts dzīvnieki, daudz aktīvāki krēslas stundās. Pa dienu viņas labprāt guļ, kas, protams, no apmeklētāju viedokļa neizskatās pārāk iespaidīgi. Katru rītu kopēji viņas izdzen aplokā, lai apskatītos, vai viss ir kārtībā, un tieši šorīt Fricis ir sliktā garastāvoklī - esot apvainojies par traucējumu.
Fricis un Afrodīte ir bijis saderīgs pāris jau kopš pirmās iepazīšanās dienas, lai gan tas ir liels retums un dzeloņcūkas partneru izvēlē ir ļoti izvēlīgas. Diemžēl pagaidām viņiem nav pēcnācēju, taču zoodārza darbinieki dara visu iespējamo, lai sagaidītu mazuļus. Nebrīvē gan šos dzīvniekus savairot ir samērā grūti.
Savvaļā dzeloņcūkas dzīvo alās. Lielākoties viņas sastopamas Ziemeļamerikā, Dienvidamerikā un vairākās Āzijas valstīs. Indijas dzeloņcūka plaši izplatīta Āzijas dienvidu daļā un Tuvajos Austrumos. Sastopama arī Himalaju kalnos līdz 2400 m augstumam.
Dzeloņcūkas labi pielāgojas dzīvei visdažādākajā vidē. Vislabprātāk dzīvo klinšainās piekalnēs, bet tās var sastapt visu tipu mežos, krūmājos, klinšainos rajonos, stepēs, smilšu tuksnešos, kā arī aramzemēs, dārzos un plantācijās.
Dzeloņcūkas paslēptuvēm izmanto klinšu plaisas, cauruļzobju alas vai - visbiežāk - slēpjas pašu raktās alās. (Dzeloņcūku platās pēdas ar garajiem nagiem ir lieliski piemērotas alu rakšanai.) Alas izmanto daudzus gadus no vietas. Viena šāda ala bijusi 18 m gara, noslēgusies lielā midzeņa kamerā 1,5 m zem zemes līmeņa, un tai bijušas trīs izejas.
Dzeloņcūkas ir aktīvas naktī. Lai arī dzīvo ģimeņu grupās, barības meklējumos dodas individuāli. Parasti nekāpj kokos, toties lieliski peld.
Dzeloņcūkas ir grauzēji,kas savvaļā pārtiek no zāles, augu mizām, saknēm, bumbuļiem, kritušiem augļiem un kultūraugiem. Dažreiz ēd arī kukaiņus un sīkus mugurkaulniekus. Taču nebrīvē viņas saņem arī augļus un dārzeņus, divreiz nedēļā ēd vārītas olas un vārītu gaļu. Savvaļā ēd arī kritušu dzīvnieku mirstīgās atliekas, ja nepieciešamas olbaltumvielas, bet tas ir tikai kā papildelements tradicionālajai maltītei.
Lai apmeklētāji krātiņā nemestu ēdienu, zooloģiskajā dārzā periodiski notiek barošanas šovi, kuru laikā tiek atgādināts, ka dzīvniekus barot nevajag. Tomēr no tūkstoša vienmēr atrodas pāris cilvēki ar domu "es jau neko, es jau tikai drusku maizīti iemetīšu".
Lai gan dzeloņcūkas vairāk līdzinās bebriem nekā cūkām, viņas ir radinieces arī citām "cūkām" - jūras cūciņām, un arī vēsturiskais vecfranču valodas nosaukums "porcupine" nozīmē "adatainā cūka".
Arī par izklaidēm zooloģiskajā dārzā dzeloņcūciņas var neskumt - viņu krātiņā var rakt bedres, var pret akmeņiem un kokiem asināt zobus un, galu galā, sagrauzt visu, kas vien ir sagraužams.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!