Portāls Delfi turpina sadarbībā ar Rīgas Zooloģisko dārzu aizsākto projektu, aprakstot dažādu dzīvnieku ikdienu, un šajā nedēļā sanāca viesoties pie čūskām – rāpuļiem, kas daudzus bez acīmredzama iemesla atbaida, tomēr vismaz Rīgā ir ļoti krāšņi un pavisam miermīlīgi.
Pasaulē zināmas aptuveni 3400 čūsku sugas, bet Rīgā šobrīd mitinās aptuveni desmit no tām, pamatā žņaudzējčūskas, turklāt pilnīgi neviena nav bīstami indīga - tādi ir iekšējie noteikumi, kas paredzēti gan pašu kopēju, gan arī apmeklētāju drošībai.
(Kolekcijā vienīgā indīgā čūska - parastā odze - ir aplūkojama Latvijas abinieku un rāpuļu ekspozīcijā.)
Tiesa, tuvākajā laikā plānots čūsku skaitu palielināt - tagad tās tiek audzētas, lai jaunajā terārijā, ko plānots izveidot tuvākajos gados, varētu izvietot jau visai iespaidīgu izmēru rāpuļus, turklāt pa pārīšiem, nevis pa vienai, kā lielākoties tas ir tagad.
Terārija un akvārija vadītājs Arkādijs Poppels atzīst, ka viņam pašam ļoti patīk gan čūskas, gan citi rāpuļi. Savu ekskursiju viņš sāk ar kādu oranžu un strīpainu čūsku - tas ir kukurūzu zalktis, kas dabā mitinās Korejas un Vjetnamas rīsu un kukurūzas laukos. Šī čūska ir ļoti spilgta, sarkanām acīm, draudīgu zīmējumu un šaudīgu mēlīti, taču kopējs to maigi paņem rokās un aicina pataustīt zalkša vēderu, kurš it nemaz nav auksts, glums vai riebīgs, bet drīzāk samtains.
Vairums cilvēku par "ļaunuma sakni" uzskata tieši čūsku šaudīgo mēlīti, bet patiesībā bīstamāks ir viņu muskuļu spēks - divus trīs metrus garās čūskas, ja tās aiztiek, var instinktīvi un impulsīvi saraut muskuļus ("uzmest gredzenu").
Tāpat kā suns iekož un nelaiž vaļā, arī čūska savu upuri neatlaiž, kamēr muskulis nav atslābis - vienkārši saspiež un neļauj elpot, līdz upuris nav nosmacis. Tas, ka čūska varētu speciāli kādam brukt virsū vai dzīties pakaļ, ir izdomāti stāstiņi. (Protams, čūska var arī iekost, ja līdzīgi kā biti kāds viņu tīši vai netīši saspiež.)
Zoodārza čūskas cilvēkus neaiztiek kaut vai tāpēc, ka apzinās, ka cilvēks ir vienīgais, kas viņas reāli var pabarot. Visas čūskas ēd dzīvo barību: mazākās apēd pelītes, lielākās - žurkas vai pat trušus. Protams, dabā ir arī superlielas čūskas, kas nesmādē arī mežacūciņas vai nelielas stirniņas.
Čūsku barību zooloģiskajā dārzā audzē uz vietas, taču rāpuļi nav jābaro pārāk bieži - ir periodi, kad tropu čūskas ēd tikai reizi mēnesī. Kad čūska pa savu midzeni sāk intensīvāk rāpot, tad kopējiem ir skaidrs, ka pienācis barošanas laiks.
Lielākā daļa rāpuļu, arī ķirzakas un krokodili, barību norij dzīvu, neviens neko nesakož - drīzāk gluži kā līdaka iesūc iekšā. Zobi čūskām domāti tāpēc, lai tad, kad upuris jau ir noķerts, tas vairs nespētu no mutes izrauties un aizbēgt, kas spēcīgā sakodiena dēļ patiešām ir gandrīz neiespējami.
Tomēr pārbarot čūskas arī nedrīkst, jo tādā gadījumā var izveidoties tā sauktās taukolas, no kurām neizšķiļas mazuļi (gluži kā vistām vanckari). Vienā lielā čūsku mātītē var būt desmit olu, tomēr ne vienmēr visas izšķiļas, un nav jau arī zoodārzam tāds mērķis viņas šādos apjomos vairot.
Pirms pārošanās čūskas pazemina savu ķermeņa temperatūru, kādu laiku dzīvo badā un mazkustīgi, bet tad viņām vajag visai strauji un sātīgi paēst - tad tas kalpo kā stimulators, ka čūskām ir "iestājies pavasaris". Savukārt citām sugām uz pārošanās laiku nepieciešams tropu lietus, ko zoodārzā simulē ar ūdens šaltīm.
Daudzās olas mātītēm iznāk pa nelielu atveri, kas tajā laikā ļoti izplešas. Čūska āda vispār ir ārkārtīgi staipīga, un arī, piemēram, šķietami nelielo muti viņas var atplest ļoti plati, lai tajā ietilptu kārotais barības kumoss. Vispār gan čūsku tēviņu un mātīšu dzimumu noteikt nav viegli, un eksperti to dara, palpējot viņu ķermeni ar speciālu zondi.
Rīgas Zooloģiskajā dārza terārija kopēji cenšas čūskām radīt maksimāli labus dzīves apstākļus, daudzos aspektos imitējot dzīvi savvaļā. Tā kā vairums čūsku nespēj savu ķermeni pacelt lielā aukstumā (uzskatāms izņēmums ir kobras), tāpēc viņu būros novietoti zari, pa kuriem rāpot - tie nepieciešami, lai rāpuļi būtu aktīvāki, jo dabā kustēties sanāk vismaz barības medīšanas brīdī.
Tāpat arī nelielās koka mājiņas būru iekšpusē ir izveidotas tā, lai vismaz divās trijās vietās čūskas ar savu ķermeni pieskartos tās sienām - lai gan čūskas ir šķietami bīstami dzīvnieki, arī viņām viena no primārajām vajadzībām ir drošības un māju sajūta.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!