Plostbārdis, tukšgalvis, oka un deviņi citi nedaudz īpatnēji dārzeņi  (16)

Portāls "Mother Nature Network" apkopojis pasaules dīvainākos, košākos un garšīgākos citās zemēs ierastos dārzeņus. Ar tiem var atsvaidzināt salātus, sautējumus zupas un citus kulinārijas brīnumus... ja vien spēj tos atrast. Piedāvājam iepazīt divpadsmit no Latvijā, iespējams, ļoti reti sastopamiem dārzeņiem:

Līdzīgi kā daudzi citi sakņaugi, košā un krāsainā oka nāk no Dienvidamerikas. To tradicionāli audzējuši Andu kalnu iedzīvotāji, taču patlaban tā pasaulē vairāk pazīstama kā Jaunzēlandes jamss, jo šajā zemē ieguvusi lielu popularitāti.

Šis saldā kartupeļa radinieks lielākoties joprojām sastopams Dienvidamerikā, kā arī Austrālijā un Jaunzēlandē, kurās vēl populārāks ir tikai parastais kartupelis. Tajā pašā laikā citos pasaules reģionos klimata apstākļu dēļ tas tikpat kā nav sastopams. Oka ir labs vitamīna C, kālija un dzelzs avots.

Pasaulē pastāv daudz dažādu okas paveidu, kuri atšķiras gan krāsās, gan ar garšas īpašībām. Pamatā tie ir līdzīgi kartupeļiem, taču parasti ir saldāki un mazāk miltaini. Daži paveidi sulīguma ziņā pat atgādina augļus.

Lai gan tīģerrieksti tiek saukti par riekstiem, šis dārzenis ir saknes daļa siltajās zemēs augošajiem upju grīšļiem. Tie savulaik audzēti Ēģiptē Nīlas tuvumā, taču mūsdienās ir populāri arī Dienvideiropā, īpaši Spānijā.

Tīģerriekstus parasti pirms ēšanas patur siltā ūdenī, un tiem ir salda riekstu garša, kas arī vainojama pie to nosaukuma. Dārzenis līdzīgi kā sojas pupiņas var tikt izmantots piena aizstāšanai - no "riekstiem" gatavo pienainu dzērienu sauktu par horčatu, kuru uzturā var lietot tie, kas nepanes laktozi, kā arī vegāni.

Šis smalki veidotais skaistulis ir visai eksotisks ziedkāposta paveids.

Tā forma līdzīgi kā gliemežvāki ir dabīgi veidojies fraktāļu atainojums, kurā šķietami bezgalīgi atkārtojas vienas un tās pašās perfektās ģeometriskās formas. Tomēr romanesko ir izmantojams ne tikai kā matemātikas lekciju uzskates līdzeklis, bet arī ēšanai. Turklāt tas ir ļoti veselīgs - dārzenis satur vitamīnus C un K, kā arī ir bagātīgs šķiedrvielu un karotinoīdu avots.

Ekstravagantajā vārdā nosauktais plostbārdis pazīstams arī kā auzu sakne, taču dabā drīzāk atgādina miniatūru saulespuķes radinieku. Ēdamas gan nav tā sēkliņas vai stublājs, bet sakne.

Reiz plostbārdis bijis populārs pārtikas produkts teju visā Eiropā un Tuvajos Austrumos, taču, lai gan tas joprojām ir sastopams visā šajā reģionā (arī Latvijā), tikai retais to iedomājas ēst.

Tiek uzskatīts, ka augam ir dažādas ārstnieciskas īpašības, turklāt tradicionālajā medicīnā dārzenis ilgstoši izmantots kā čūskas kodumu dziedētājs. Tomēr plostbārdi var  izmantot kā parastu sakņaugu. Tā garša nedaudz atgādina artišoku.

Dažkārt Rietumos saukts par ķīniešu brokoļiem, kainīts ir Dienvidaustrumāzijā ļoti populārs lapu dārzenis, kas nedaudz atgādina kāpostu.

Tā sulīgās lapas lieliski papildina visa veida salātus un jebkādos ēdienos var lieliski aizvietot brokoļus. Turklāt daudzviet pasaulē iecienītie dārzeņi brokolīti ir brokoļu un kainīša krustojums.

Sančoka bieži tiek saukts par Jeruzalemes artišoku, taču tam nav nekāda saistība ar Jeruzalemi vai pat šo pasaules reģionu. Patiesībā sančoka nāk no Ziemeļamerikas, kurā šim dārzenim gan liela popularitāte nav.

Ātri un viegli audzējamais sakņaugs var tikt izmantots kā kartupeļu aizstājējs, ja tiek meklēts dārzenis ar līdzīgām īpašībām, bet mazāku cietes daudzumu. Turklāt daudzās pasaules zemēs to izmanto alkohola iegūšanai. Tiekot uzskatīts, ka no sančokas iegūts alkoholiskais dzēriens ir labākas kvalitātes nekā, piemēram, no cukurbietēm iegūtā dzira.

Salikornija jeb jūras sparģelis ir izturīgs augs. Tas spēj iesakņoties liesā augsnē un daudzviet pasaulē aug jūru un okeānu piekrastu sāļajās smiltīs, kā arī akmeņu klātās pludmalēs.

Tradicionāli salikorniju izmanto kā papildinājumu zivju ēdieniem. Lielbritānijā jau gadsimtiem šis dārzenis ir salātu piedeva, taču daudzās citās zemēs par spīti tā izplatībai, piejūras dārzeni pārtikā neizmanto.

Patlaban tiekot pētītas iespējas jūras sparģeļus izmantot biodegvielas ražošanā.

Šie zaļajiem plācenīšiem līdzīgie dārzeņi ir atadatoti kaktusi jeb nopalejas.

Meksikā to sulīgais mīkstums tiek rūpīgi apstrādāts, noņemot adatas, un pēcāk izmantots visdažādākajos ēdienos. Pēdējos gados nopaleja kļuvusi par populāru gaļas aizvietotāju tradicionālajos meksikāņu tako.

Manioka, tapioka jeb kasava, tāpat kā daudzi citi sakņaugi, nāk no Dienvidamerikas, bet mūsdienās ir īpaši izplatīta arī Āfrikas un Āzijas valstīs.

Šie dārzeņi tiek uzskatīti par ļoti svarīgu attīstības valstu iedzīvotāju ogļhidrātu avotu - mūsu platuma grādos nenozīmīgais augs ir galvenais pārtikas produkts aptuveni pusmiljardam pasaules iedzīvotāju. Tā galvenā vērtība ir lielā izturība pret sausumu, kas ir reta tropu un subtropu zonu kultūraugu īpašība.

Par spīti to kopējai izplatībai pasaulē, Rietumu virtuvēs, tostarp Latvijā, tos praktiski nevar sastapt. Tam par iemeslu ir ļoti piņķerīgā pagatavošana, kas ir sarežģītāka nekā daudziem citiem mums pieejamajiem augiem. Turklāt, nepareizi pagatavojot, manioka var būt pat indīga.

Sarkanās aļģes jeb sarkanie jūras salāti nav vizuāli gluži pats apetītlīgākais "dārzeņu" veids, taču ārkārtīgi garšīgs gan.

Atlantijas okeāna ziemeļdaļā populārais jūras augs ir tradicionāla daudzu Islandes tradicionālo ēdienu sastāvdaļa. Tieši lielā vitamīnu B, šķiedrvielu, joda un proteīna dēļ sarkanos jūras salātus var sastapt gan zupās, gan sacepumos un pat kā piedevu gaļas ēdienos.

Jārdlongi jeb burtiski tulkojot "jardu (aptuveni 91 centimetrus) garie" patiesībā ir, maksimums, 40 centimetrus garas pupiņu pākstis.

Tās aug gandrīz visā Dienvidaustrumāzijā un var būt par piedevu teju jebkam svaigam vai ceptam, taču īpaši iecienītas tās ir sautējumos. Pupiņas ir ļoti populāras savas ātraudzības dēļ - burtiski katru dienu ir novērojams, cik ātri aug raža.

Tā dēvētās garās ķīniešu pupiņas ir līdzīgas visiem citiem pākšaugiem, taču var noderēt, ja ir vēlme savus tuvos pārsteigt ar patiešām autentisku ķīniešu ēdienu. Jāatzīmē, ka jārdlongi ir lielisks vitamīnu C un A avots.

Tukšgalvis ir iecienīts ASV Ziemeļaustrumu reģionā, taču teju visur citur pasaulē šis augs tomēr uzskatāms par eksotisku. Līdzīgi kā pākšaugus, tukšgalvjus var pasniegt vārītus, salātos vai ceptus sviestā.

Tukšgalvji patiesībā ir līdz galam neattīstījušies paparžu dzinumi. To nelielā izplatība vienā noteiktā reģionā tiek skaidrota ar to, ka šis dārzenis nav kultūraugs, bet gan tiek ievākts dabiskā vidē tikai noteiktā sezonā līdzīgi kā sēnes. Turklāt tiem ir vairāk līdzību ar sēnēm, nekā sākotnēji var likties - tikai neliela daļa no visiem tukšgalvjiem ir ēdama, pārējie ir indīgi.

Par spīti tam, šie meža "dārzeņi" tiek uzskatīti par ļoti vērtīgiem galvenokārt sulīgās un īpatnējās garšas dēļ.