Bīstamais skaistums: Deviņi ziedi, kurus labāk nedāvināt  (24)

Tomēr ne viss skaistais ir veselīgs un noderīgs, dabā sastopami ļoti daudzi krāšņi augi, kas cilvēkam nav labvēlīgi. Vēl jo vairāk - tie ir veselībai un pat dzīvībai bīstami. Piemēram, šie deviņi:

Zilā kurpīte, saukta arī par akonītu, mūka kapuci, vilka asti, vilkkāvi u.c., ir skaists, bet ārkārtīgi indīgs augs, kas sastopams ziemeļu puslodē, galvenokārt Eiropas rietumos un dienvidos, parasti kalnos. Latvijā savvaļā šis dekoratīvais gundegu dzimtas lakstaugs sastopams reti, liecina tiešsaistes enciklopēdijā "latvijasdaba.lv" ievietotā uzziņa. Zilās kurpītes aug nezālienēs mītņu un kapu tuvumā, un tiek audzēts pamatā kapu apstādījumos.

Cik indīga ir zilā kurpīte? Dažas tautas šo augu izmantoja, lai izgatavotu indi, ar ko apsmērēt bultas, dodoties karā vai medībās. Nedaudz pakošļājot zilo ziediņu, var vienlaicīgi tikt gan pie caurejas, gan vemšanas, kam seko dedzinoša un durstoša sajūta gan uz sejas, gan vēdera apkaimē. Ilgstoši košļājot augu vai, lielam auga sulas daudzumam iekļūstot tieši asinsritē, iestājas nāve.

Daudzi zina, ka beladonna, saukta arī par melno velnogu vai vilkogu, ir ārkārtīgi indīga. Tomēr ne visi zina, kā šis augs izskatās. Spriežot pēc dažādajiem alternatīvajiem nosaukumiem, ir skaidrs - no beladonnas neko labu nevar.Tik tiešām - pilnīgi visas auga daļas ir nāvējoši indīgas, īpaši bīstamas ir ogas. Īpaši jāsargājas, lai tās nenogaršotu bērni, jo vizuāli pievilcīgās ogas ir saldas, radot vilinājumu ēst vēl. Divu, līdz piecu ogu apēšana bērnam (pieaugušajam 10-20 ogas) var beigties letāli.

Apēdot pāris ogas, strauji stājas pulss, skatiens sāk peldēt, zūd līdzsvara sajūta, parādās stipras galvassāpes, drudzis, halucinācijas un konvulsijas. Apēdot daudzas ogas uzreiz, viss beidzas ar bezsamaņu un ātru nāvi, jo apstājusies visu galveno orgānu darbība. Šis augs savvaļā aug Eiropas dienvidrietumos, sastopams Āzijā un Ziemeļāfrikā. Beladonna tiek kultivēta arī Latvijā un to savvaļā var sastapt dārzu tuvumā, tādēļ - esiet uzmanīgi un piesardzīgi!

Plankumainais suņstobrs diezgan bieži sastopams sētmalēs, ceļmalās, krūmājos un nezālienēs. Augs zied no jūnija līdz augustam ar sīkiem baltiem ziediņiem, kas sakārtoti 12-20 staru čemuros. Karstā, saulainā laikā augs izdala nepatīkamu aromātu, kas līdzīgs peļu smakai.

Krievi suņstobru mēdz saukt par vilciņu, kas labi raksturo auga ietekmi uz cilvēka organismu - tas izraisa galvas sāpes un reiboņus (vilciņš - bērnu rotaļlieta, kas griežas ap savu asi).

Tiesa, noindēties ar suņstobru nav viegli, neuzkrītošais augs ir samērā neliels, ar neciliem ziediņiem, turklāt garšo riebīgi.

Plankumainais suņstobrs satur vairākus alkaloīdu, galvenais no tiem - konīns, kura iedarbība ir līdzīga kā nikotīnam un "zirga" devās tas ietekmē centrālo nervu sistēmu, kas ļaunākajā gadījumā var novest pie elpošanas apstāšanās. Ar visām no tā izrietošajām sekām.

Saindēšanās gadījumos parādās kustību koordinācijas un līdzsvara traucējumi, siekalošanās, slikta dūša, vemšana, galvas sāpes, paplašinās acu zīlītes, palēninās sirdsdarbības ātrums. Nāve iestājas elpošanas muskulatūras paralīzes dēļ.

Ja augs ieviešas kā nezāle dārzā, iespējama tā lapu sajaukšana ar pētersīļu lapām. Bēdīgi rezultāti var būt rotaļām, kurās izmanto no plankumainā suņstobra stublājiem gatavotas "stabulītes".

Oleandrs ir skaists zieds, pareizāk sakot, ziedošs krūms, kas galvenokārt aug subtropos. To bieži var redzēt, atpūšoties Vidusjūras reģionos, piemēram, Horvātijā.

Augs ir ļoti indīgs - pat neiedomājaties to nogaršot un neļaujiet to darīt ne bērniem, ne mājdzīvniekiem! Oleandra sula satur tādas vielas, kas jau ļoti mazās devās nopietni bojā sirds un asinsvadu sistēmu, kas kombinācijā ar karstumu var nekavējoties nonāvēt pat fiziski veselu un spēcīgu cilvēku. Ja paveicas, oleandru nogaršojušais izdzīvos, tomēr cietīs no galvas reiboņiem, sliktas dūšas, caurejas, pastiprinātas svīšanas, stiprām vēdergraizēm un saraustītas pulsa darbības.

Par spīti plaši izplatītajiem maldiem, velnābols, saukts arī par daturu, eņģeļtauri vai burvju zāli, nav mītisks augs. Tas aug ļoti daudzās vietās, it īpaši - stepēs un mēreni kontinentālajā klimata joslā, kā arī tiek audzēts mākslīgos apstākļos.

Gadsimtiem ilgi velnābols izmantots gan ārstniecībai, gan indēšanai un halucināciju izraisīšanai, pie mums šis augs ir cieši saistīts ar čigāniem.

Tiek uzskatīts, ka tieši romi atveduši velnābolu no Kaspijas stepēm uz Eiropu kā savu "slepeno ieroci". Visās auga daļās ir alkaloīdi, smagu saindēšanos un halucinācijas var izraisīt 50-100 sēklas, bērniem nāvējoši var būt 4-5 grami auga sēklu vai lapu. Indīgo vielu uzsūkšanās kuņģī un zarnu traktā atkarīga no tā, vai sēklas ir sakošļātas un vai kuņģī atrodas barība.

Saindēšanās izpausmes parādās 2-6 stundas pēc toksīnu nokļūšanas organismā. Tās ir karstuma sajūta, miegainība, sausa un pietūkusi āda, paplašinātas acu zīlītes, delīrijs, halucinācijas. Saindēšanās izpausmes parasti izzūd 24-48 stundu laikā. Tāpat kā saindējoties ar melno driģeni, konstatēta sakarība starp uzņemto alkaloīdu daudzumu un saindēšanās izpausmēm.

Cilvēkiem, kas mirst no saindēšanās ar velnābolu, šķiet, ka viņiem kaut kas noticis ar sirdi.

Vēl viena viešņa no Vidusjūras - uzpirkstīte vienlaicīgi ir gan glābiņš, gan posts. Glābiņš, jo uzpirkstīte tiek izmantota populāru (līdz neseniem laikiem - vienīgo) medikamentu ražošanai, lai ārstētu hronisku sirds mazspēju.

Posts - šī zieda ekstrakts ir stipra inde, kas, kā jau var nojaust, iedarbojas tieši uz sirdi.

Daudziem gan šis nebūs pārsteigums - maijpuķītes jeb kreimenes ir ļoti indīgs augs, kuram visas daļas satur konvallarīnu - vielu, kas graujoši ietekmē sirds un asinsvadu sistēmu. Tādēļ nevajadzētu ļaut saviem mājdzīvniekiem nogaršot šos skaistos un smaržīgos ziediņus. No maijpuķītēm būtu jāsarga arī bērni, īpaši rudenī, kad parādās pievilcīgās un vilinošās kreimeņu odziņas.

Lai nonāvētu cilvēku ar kreimeņu palīdzību, ir nepieciešama ļoti liela deva, tādēļ maijpuķīšu smaržu varam baudīt bez bažām.

Domājams, ar šīm magonēm nav jāiepazīstina, jo teju visi zina, ka no tām iegūst morfiju, kā arī izmanto heroīna ražošanai. Bet reiz tas bija samērā cienījams zieds, ar kura palīdzību ārstēja bezmiegu, caureju, kā arī izmantoja kā pretsāpju līdzekli. Un arī indēja, kā gan bez tā! Magoņu sula lielos daudzumos izraisa sirds apstāšanos un elpceļu paralīzi. Ļoti izdevīgi indētājam, jo upuris mirst ātri un klusi.

Fitolaka mīl siltumu, tādēļ mūsu klimata zonā diez vai to atradīsiet. Un labi, ka tā, jo, šī auga ekstraktam nonākot cilvēka organismā, sekas ir baisas - saindētais cieš no caurejas un vemšanas (smagākajos gadījumos tiek vemtas arī asinis), spazmām, konvulsijām, apgrūtinātas elpošanas, ķermeņa temperatūras pazemināšanās un krampjiem. Galu galā iestājas koma un cilvēks, diemžēl (vai viņam par atvieglojumu) ir beidzis šīs zemes gaitas.